Teksta izmērs A A A
LV | EN

MĀC. KĀRLIS ŽOLS AR LELBA ATBALSTU DEVIES FONDA “SIBĪRIJAS BĒRNI” EKSPEDĪCIJĀ UZ IZSŪTĪTO VIETĀM TOMSKĀ, NOVOSIBIRSKĀ UN NORIĻSKĀ

iesūtīts: 04.09.2019
No 4. līdz 14. augustam LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests Kārlis Žols ar LELBA atbalstu kopā ar kinorežisores Dzintras Gekas vadīto fondu “Sibīrijas Bērni” devās ekspedīcijā uz izsūtīto vietām Sibīrijā pie Tomskas, Novosibirskas un tālajos ziemeļos, aiz polārā loka – Noriļskā un pie tās.

Mēs bieži domājam, ka LELBĀL ir tikai mūsu draudzes Rietumu pasaulē, kur latvieši izbrauca uz brīvo pasauli pēc 2. Pasaules kara. Tomēr “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas uz Sibīriju liek mums skatīties plašāk. Arī Krievijas plašumos, tālajā Sibīrijā ir vietas, kas ir nozīmīgas mūsu Baznīcai - mūsu tautas piemiņas vietas, kur ir cietuši, vergojuši, savas dzīvības atdevuši mūsu tautai piederīgie - Latvijas dēli un meitas - jauni un veci, bērni, tēvi, mātes, sirmgalvji. Tādēļ uzskatu par svētu mūsu pienākumu šo cietušo, visu zaudējušo un tik bieži – savu dzīvību atdevušo - piemiņu saglabāt. 
No sirds gribu izteikt pateicību Latviešu ev.lut. Baznīcai Amerikā, kas arī šogad deva iespēju man piedalīties šajā svētīgajā misijā.  Paldies ikvienam, kas ar saviem ziedojumiem ir sekmējis LELBA Sibīrijas atbalsta fondu! 
Tātad, šajā gadā mūsu ceļš veda uz trīs mērķiem – vispirms uz Sibīrijas sirdī esošajām pilsētām Novosibirsku un Tomsku, un tālajos ziemeļos, aiz polārā loka esošo Noriļsku. Vispirms, 5. augustā Novosibirskā, pie pilsētas dzelzceļa stacijas noturēju aizlūgumu viena no Sibīrijas bērnu – Sibīrijā dzimušā Vladimira Vanhanena vecmāmiņas piemiņai, kuru 1949. gadā no Latvijas izsūtīja paralizētu, un viņa Novosibirskas stacijā mira. Nav zināms, kur viņa ir apbedīta. Vladimirs kopā ar sievu šoreiz uz Novosibirsku līdzi bija atveduši vilnas zeķītes un tās līdz ar iedegtu sveci atstāja pie stacijas piemiņai, jo viņa ģimene Sibīrijā izdzīvoja ar vecmāmiņas adītajām zeķēm. 
Tālāk devāmies uz Tomskas apgabalu, Staraja Šegarku, kur dzīvoja Vladimira Vanhanena 1941. gadā aizvestie tuvinieki, kā arī uz Kargasoku. Tur, pasaules lielākā purva - Vasjuganas malā atrodas Novojugina - no Tomskas apmēram 500 kilometru tāku. Tur novietots piemineklis izsutītajiem latviešiem, tajā iegravēti bojā gājušo latviešu 240 vārdi. Noturēju piemiņas brīdi – aizlūgumu.  Kargasokas bibliotēkā tikāmies ar vietējiem iedzīvotājiem. Sibīrijas bērniem līdzi brauc diriģents Sigvards Kļava un komponists Pēteris Vasks, vietējais sieviešu ansamblis dziedāja savas dziesmas. Skanēja labi. Tikāmies ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri labi atceras latviešu mātes, kuras iemācīja šūt un adīt, lāpīt un puķes stādīt. Par latviešiem dzirdam tikai labus vārdus. 
6. augustā Sibīrijas bērnu grupa dodas uz Tomskas apgabalu. No rīta iebraucam Timirjazevā. Šeit Sovetskaja ielā dzīvo Sarmīte Bajeva, dzimusi Prānsa, Pāles pagasta vecākā meita. Izsūtīta 1941. gadā. Ģimene nav atgriezusies Latvijā. Viņas dēls Andrejs saka, ka viņa sapnis ir kādreiz ieraudzīt Latviju.
Tālāk Sibīrijas bērnu grupa lido uz Noriļsku. Esam Šmita kalnā, Latvijas armijas virsnieku atdusas vietā. Śmita kalna pakājē bija pilsētas kapsēta, tai uzbēra granti. Lietus laikā izskalo cilvēku kaulus. Tik daudz zvērību šeit sastrādāts! Noturam aizlūgumus, vakarā braucam uz Lamas ezeru. 
9. augustā Sibīrijas bērnu ekspedīcija ieradās pie Lamas ezera, kur 1941. gada pavasarī tika aizvesti Baltijas valstu artilērijas virsnieki, kopā 42 cilvēki. 1990. gadā delegācija no Baltijas valstīm šeit ierīkoja piemiņas vietu. Tagad tur viss bija aizaudzis, netīrs. Mēs tīrījām, cirtām, zāģējām, atjaunojām, noturējām aizlūgumus.   
Tālāk Sibīrijas bērni devās uz Dudinku, tā atrodas 100 km no Noriļskas Jeņisejas krastā. Šeit aizaugušās vai izpostītās kapsētās palikuši simtiem latvieši. Mūsu ekspedīcijas dalībnieks Rauls Vēliņš atveda Latvijas zemi un izkaisīja Jeņisejā, jo viņa vecmāmiņas kapavieta nav atrodama. Dudinkas muzeja ekspozīcijā atradām Sibīrijas bērnu 2010. gadā atvesto piemiņas plāksni. Muzejā ņencu tautības pārstāvis Ivans rādīja vietējo amata meistaru izstrādājumus. Par Ivanu viņu sauc tāpēc, ka viņiem neatļāva likt savas tautas vārdus. Jeņisejas krastā noturēju aizlūgumu un dziedājām "Dievs svētī Latviju".
  13. augusts ir pēdējā dienā Noriļskā. Ceļabiedru uzņemtajās fotogrāfijās var redzēt ziedus Jeņisejas upē, kurus mūsu ekspedīcijas biedrs Rauls Vēliņš sūta savai vecmāmiņai, par kuras likteni viņa ģimene neko neuzzināja, tikai to, ka viņa mirusi šeit.    
Pirmās Noriļlaga (Noriļškas lēģera) nometnes vieta ir pie Lāču strauta. Šeit bija ieslodzīti 564 Latvijas armijas virsnieki, no kuriem mājās atgriezās 92. Viss, kas palicis, ir milzīga postaža. Vietām aug zāle, tur esot palikušas ieslodzīto mirstīgās atliekas… 
Ekspedīcijas uz Sibīrijā izsūtīto piemiņas vietām nav tikai raudzīšanās pagātnē - došanās pie mirušo kauliem un nesakoptām kapu vietām. Tā ir mūsu tautas pagājušā gadsimta traģiskās vēstures saglabāšanas iespēja – lai mēs zinātu un neaizmirstu ne tikai tos, kas veidoja latviešu tautas ceļu Latvijā, ne tikai tos, kas to centās uzturēt ārpus Latvijas, bet arī tos, kas nevainīgi zaudēja visu – mājās, ģimenes, dzīvību tikai tādēļ, ka bija savas zemes un tautas dēli un meitas. Ir svarīgi, ka šajās ekspedīcijās varam būt klāt kā Baznīca – ar lūgšanu, aizlūgumiem, piemiņas brīžiem, piemiņas vietu iesvētīšanu.  Lai Dievs svētī, ka varam šo darbu turpināt!  
« atpakaļ
Novosibirskas aina
Vietējais sieviešu ansamblis Novojuginā pie pieminekļa
 Piemiņas plāksne
 Ekspedīcijas biedri
 Ziedi Jeņisejas upē Raula Vēliņa vecmāmiņas piemiņai
 ...vietām aug zāle...
  

SVĒTIE RAKSTI MĒNESIM

Marts
Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.
Pāvila vēst.romiešiem 5:8

Sekojiet mums

 


Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā © 2013. Visas tiesības paturētas.
Dizains: Provincentrs; Izgatavoja: GlobalPRO »