Sveicināti! - Kas ir Latviešu ev.-lut. Baznīca Amerikā - LELBA?
Kā it visam, tā arī Latviešu ev.-lut. Baznīcai Amerikā (turpmāk LELBA) ir savs sākums un pirmsākums. Ar lielu cieņu pirms 110 gadiem latviešu luterāņi Amerikas Savienotas Valstīs (un pat Kanadā) runaja par mācitāju Ansi Rebani, kuŗa tēvs bijis igaunis un māte latviete, tādēļ pratis abas valodas un pulcinājis abu tautību ticīgos, lai veidotu draudzes no Atlantijas līdz pat Klusajam okeānam. Igauņi un amerikāņi šo apbrīnojami enerģisko misionāru pazina kā Hanss Rebane. Viņš bijis instrumentāls lai latviešu draudzes organizētos Bostonā, Filadelfijā, Ņujorkā, Baltimorā, Klīvlandē, Čikāgā, Linkolna pagastā Viskonsīnā un Kalifornijā. Tajā laikā visieinteresētākā luterāņu jaunieceļotājos bija Lutheran Church - Missouri Synod, un tā arī vairākas no LELBA draudzēm savos sākuma gados bija saistijušās ar šo Amerikas Luterāņu Baznīcu, bet latviešu draudzes nebija veidojušas atsevišku,savu interešu organizāciju (Lasit vel) (Print)
Mīļās māsas un mīļie brāļi Kristū!
Ārā plosās sniega vētra. Tā jau zemi apklājusi ar sniega segu pēdu dziļumā, un vēl snieg un snieg.
Šī rīta Lielās piektdienas dievkalpojumā bijām tikai 14 un vakara dievkalpojums bija jāatceļ.
To ar draudzes vadību darījam ar smagām sirdīm, zinādami ko šī diena nozīmē tik daudziem, un arī mums pašiem.
Tomēr, negaidīti piešķirtais laiks dāvina iespēju jums visiem no sirds novēlēt gaišus, SAULAINUS :) un svētīgus
Kristus Augšāmcelšanās svētkus! Lai Dievs svētī jūsu kalpošanu un vairo jūsu Lieldienu prieku!
Viņš dzīvo, mūsu patvērums,
Viņš mūs vairs neatstās
Un svētkus šos Viņš devis mums
Priekš atjaunošanās. Priekš atjaunošanās!
(no 108. dziesmas)
Lūgšanās vienota ar jums,
prāv. Lauma Zušēvica
Reti Lieldienas svinam tik agri kā šogad, jau pašā martā. Varbūt zināms agrums pat pieder pie Lieldienu būtības. Atminos, kā bērnībā pulksten 6os piedalījos Lieldienu rīta dievkalpojumā Esslingenas Dienvidus baznīcā, mūsu pirmā arhibīskapa prof. Dr. Teodora Grīnberga vadībā. Dažās draudzēs atsākta senā Lieldienu rīta tradīcija. Novēlu to reiz piedzīvot katram lasītājam: Neparasti agri celties, tad, kad diena vēl austoša, svaiga, bez putekļiem un trokšņiem. Apzināti piedzīvot saules lēktu – savā dabiskā skaistumā, un turklāt kā zīmi brīnumam, ka nāves tumsu kliedē dzīvības gaisma.
Pirmām Lieldienu lieciniecēm šis brīnums nāca kā pārsteigums. „Ļoti agri, saulei lecot” (Mk 16:2), „ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa” (Lk 24:1), pēc Jāņa evaņģēlija pat „vēl ir tumšs” (20:1). Negaidīti, žilbinošā vēsts: kaps ir tukšs! Tumsas vara lauzta, nāve uzvarēta, Jēzus dzīvs!
Kopš šī agrā rīta augšāmcelšanas vēsts ir devusi cerību neskaitāmiem, kas skumjās meklējuši savus tuviniekus, lai vismaz kā mirušiem viņiem vēl parādītu cieņu un mīlestību
- domās, ar vārdiem vai ziediem. Augšāmcelšanas vēstī dzirdam kaut ko nesalīdzināmi vairāk: Dievs var atjaunot dzīvību, dzīvību ne pārejošā veidā ar mirstīguma iedīgli, bet kā mūžīgo dzīvību.
Agrā rīta svaigums Lieldienas iezīmē var kļūt par visas mūsu dzīves rakstura īpašību.
Dabīgā dzīve no dzimšanas dienas - cerams, ar skaistiem apkārtceļiem - noved pie miršanas datuma. Kristīgā dzīve turpretim sākas ar nāves pieredzi – un visa dzīve tai ir priekšā! Kristībās mēs tiekam savienoti ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Dzīvei bez bailēm, jo dzīvei ar Dievu, kura mīlestība mūžīga. Šajā atvieglojumā sakņojas „Lieldienu smiekla” tradīcija, ka visi murgi mūsu pasaulē, mūsu sabiedrībā, mūsu Baznīcā, mūsu dzīvē ir tikai – murgi.
Pietiekoši šie murgi mūs gan vēl nodarbina. Tur nav būtiska atšķirība starp latviešiem Latvijā un latviešiem ārpus tās, starp Otrā pasaules kara bēgļu pēcnācējiem un tiem daudziem, kas svešumā ieradušies pēdējos gados. Daudziem no mums agri no rīta jāceļas,
lai varētu uzturēt sevi un savu ģimeni. Lai spētu padarīt visu, kas jādara. Lai pastāvētu nežēlīgā dzīves konkurencē, kurš būs tas viskvalificētākais, visizturīgākais, visčaklākais.
Latvietim ir tā slava, ka viņš šajā sacensībā spēj pastāvēt. Bet arvien vairāk cilvēku sev vaicā: „Priekš kā?!” Agrais rīts bez iekšēja apsolījuma padara dienu tikai garāku.
Novēlu šo vienu visiem mūsu Baznīcas locekļiem visur pasaulē: tur, kur latvieši mīt jau ilgi, kā Amerikā, Austrālijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā, un tur, kur latvieši pēdējos gados ieradušies lielā skaitā, kā Īrijā, Briselē ..., un ne mazāk mūsu tēvzemē Latvijā. Šo vienu: Lai mūsu rītiem arvien būtu kaut kas no Lieldienu rīta. Ka tumšais un drūmais patiesi atstātos – viss tas, kurā bijām sapinušies un kas mūsu sirdij un mūsu skatam liedz atvērties. Ka mēs pateiktos Dievam par tām iespējām, kuras Viņš devis mums, mūsu valstij un tautai, kas bijām iznīcībai lemti. Un ka mēs arī grūtības, pat lielas grūtības, spētu pārvarēt tā agrā rīta apziņā, kas dienai, kuru devis Dievs. (Print)
+ Archibīskaps Elamārs Ernsts Rozītis, LELBĀL archibīskaps
Vairāk kā ‘labrīt’ sveiciens - pavēle priecāties!
Kristus Lieldienu sveiciens: dzīves laimes atslēga?
Cik daudz var viens cilvēks piedzīvot vienā rītā? Ir teikts, ka Dievs saviem bērniem nedod vairāk kā tie spēj panest. Dievs tad droši, ka zināja, ko abas Marijas spēja tai pirmā Lieldienu rītā. Ja viņas dzīvotu mūsu laikmetā, vai viņas sērās būtu devušās uz kapsētu rīta agrumā, vai uz grāmatu veikalu, lai nopirktu vienu, otru vai trešo jaunāko grāmatu, kas sola palīdzēt sērās sēras pārvarēt un pat atrast īsto dzīves laimi. Liekas, ka tagad daudz dodos tādos svētceļojumos atrast prieku (“happiness”), vai to, kas var palīdzēt piedzīvot laimi. Nesen pat uzrakstīta grāmata, “The Geography of Bliss”, raksturo to, kur pasaulē atrodās laimīgākie cilvēki. Rezultātus neatklāšu, ja vēlaties, autors Erik Weiner tos dod un tie liek domāt par to, cik daudz vai maz mūsu apkārtne ietekmē mūsu laimes izpratni.
Cik zinu, Marija un Marija neceļoja ‘pa pasauli’ meklējot pēc laimes. Bet pirmā Lieldienas rītā viņas ceļoju gan uz Jēzus kapa vietu, ar vēlmi piepildīt visus pienākumus pret Viņu. Mateja evanģelijs stāsta, cik daudz viņas torīt piedzīvoja: vispirms notiek zemes trīce, tad akmens no kapa noveļas, tad tam virsū apsēžās zibenīga izskata engelis! Un ja ar to visu nepietiktu, tas vēsta, ka Jēzus ir augšāmcēlies. „Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis! Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.” (Mt. 28:6) Brīnums pēc brīnuma; pēdējo bija jāpārbauda.
To izdarījušas, viņas saņem apbrīnojāmas ziņas. Tik raksturīgas Pestītājam, kas dzīvē un pat pēc savas nāves Dieva darbā iesaistīja tos, kas to nesagaidīja. „Eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.’ (Mt. 28:7)
Tas, ka Dievs viņas iesaista tādā uzdevumā, mūs vairs nepārsteidz, bet tam tik ātri nedrīkstam paskriet garām. Ir zīmīgi, ka jau tad, kad Apustulis Pāvils rakstīja savu pirmo vēstuli Korintiešiem, 15. nodaļā, kad viņš uzskaita tos, kam augšāmcēlušais Kristus ir parādījies, nav pieminēta ne pat viena Marija, ne pat viena sieviete. “…Viņš parādījās Kēfam (t.i.Pēterim), pēc tam tiem divpadsmitiem,..Pēc tam…vairāk kā piecie simti brāļiem vienā reizē..” (I Kor. 15:5-8) Vai tas vienkārši atklāj tā laikmeta raksturīgo sociologiju iepretīm sievietēm? Bet tas nebija raksturīgi mūsu Pestītājam.
Visos četros evanģelijos parādās sievietes Kristus augšāmcelšanās stāstā. Un mums ir jāprasa, ja tas tā nebūtu noticis, kādēļ tas tā būtu ticis ietilpināts Kristus augšāmcelšanās stāstā, ņemot vērā tā laikmeta nostāju iepretīm sievietēm? Te ir notikums, ko nedrīkstam aizmirst, jo tas skaidri apliecina Dieva visietverošo spēju savā darbā katru iesaisīt, vīriešus un sievietes, daudziem par parsteigumu, citiem pat par piedaudzību.
Jaunās Derības zinātnieki un teologi gadu simteņiem ilgi ir debatējuši par visiem Lieldienu rīta notikumiem. Tie ir prasījuši: Vai Jēzus miesa tiešām piecēlās no nāves, vai Viņš patiešām parādījās, kā, kad, un kam? Labs šī debašu kopsavilkums atrodams grāmatā: “The Resurrection of Jesus. The Crossan – Wright Dialogue.” (Fortress Press, 2006). To izlasot, varam secināt: ka pat tie, kas netic Kristus miesas augšāmcelšanās, nenoliedz faktu, ka agrie kristieši tam ticēja, un arī tam, ka Tas daudziem parādījies. Kā citādāki izskaidrotu viņu pārveidotās (“transformētās”) dzīves un gatavību pat uzupurēt savas dzīvības dēļ savas ticības?
Grāmata arī atgādināja, ka ar Lieldienām iesākās jauns Dieva radības un taisnības posms, jauna laika izpratne, jauns virziens ikkatram, kas sevi izprata kā līdzdalībnieku Dieva valstības
celšanas darbā. Tāda ticības pārliecība pārvar bailes un atļauj piedzīvot Kristus piedāvātais prieks. Uzmanīgi tālāk pārlasot Lieldienu rīta notikumus, vai vēl būtu jāmeklē ‘how to be happy’ grāmatās?
Atcerēsimies, torīt Marija Magdalēna un Marija devās pretīm savam uzdevumam ar bailēm un ar lielu prieku (caraV) ! Pirms ejam tālāk gribu izskaidrot, ka šur, tur ievietošu ģrieķu valodas orgināltekstu, lai pamatotu savu interpretāciju vai tulkojumu, jo sevišķi tad, kad tiekām līdz Mateja evangelija 28:9 pantam, kad lasām: “Jēzus nāca tām pretim un sacīja ______.” Ko? Parasti latviešu tulkojumos lasām, ka Viņš sacīja: “Esiet sveicinātas!” Tā daudzkārt tiek tulkots vārds kas tur parādās oriģinalā tekstā: cairete. Tā var tulkot, bet šo vārdu var arī tulkot: priecājieties, vai, gavilējiet! Un tā to tulko “New King James” Bībelē: “Rejoice!”
Tā arī šo pašu vārdu tulko Kristus Kalna sprediķī. Tur Mateja ev. 5:11-12 lasām: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu. Esiet priecīgi (cairete) un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” Tas ir pats vārds, kas, es ticu Lieldienu rītā bija vairāk kā sveiciens, vairāk kā vienkāršais labrīt! Torīt kautkas vairāk tika atklāts par to, kas pat sērās un kapsētā, dzīves visgrūtākos brīžos dod atļauj (pat pavēli) gavilēt – īstā kristīgā svētlaimē.
Vai ir tik liela nozīme, ja mēs tulkotu: “Jēzus nāca tām pretim un sacīja: priecājieties!” Bet varbūt tieši šis sveiciens deva abām Marijām ‘atļauju’ reaģēt tā kā viņas to darīja? Kad viņas “piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes.” (Mt. 28:9b) Jēzus neatrāvās un neliedza viņām Viņu tā tā turēt un pielūgt, uz mirkli. Jo atskan Jēzus vārdi, tik līdzīgi eņģeļa, bet šoreiz ar prefāciju (Jēzum tik raksturīgu):“Nebīstieties, eita un sakait to maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” (Mt. 28:10) Sakait ko? Ka Viņš ir augšāmcēlies un pavēlējis arī viņiem: priecāties!
Vai aicinājums priecāties - vai pavēle gavilēt, spēj aizdzīt mūsu bailes? Pat no nāves un kapsētām un no apziņas, ka mēs esam iznīcīgi un mirstīgi? Kā tad citādāki, ja pavēle atskanējusi no Tā, kas bija miris, bet ir augšāmcēlās un atļāvis abām Marijām ar savām rokām Viņu apkampjot pārbaudīt to, ko viņu acis redzēja. Tāda pārbaudīta un satverta ticība var izraisīt gaviles, aizdzīt bailes un iedrošināt turpināt veikt to uzdevumu, ko Dievs ir uzticējis.
Tā Lieldienu rīts liecina ne tikai par Petstītāja ‘transformāciju’ no fiziskās nāves uz dzīvību, bet katra ticīgā garīgo transformāciju, mēs kas esam Viņa Baznīcas locekļi, kas saklausījuši uzdevumu tapt par Kristus evanģelija sludinātājiem un Dieva valstības cēlējiem! Kas arī esam piedzīvojuši dzīvā Pestītāja žēlastību un mīlestību, kas spēj pārvērst dzīves laimīgākos brīžos un stiprināt visgrūtākos, pat tad, kad no kāda mīļa cilvēka mums ir jāatvadās.
Sagatavojot mācekļus uz savu nāvi, Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlētu, tad jūs priecātos (ecarhte) ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es.” (Jņ. 14:28) Varbūt saredziet kā darbojās šis vārds, ‘priecājaties’ tā dažādās formās? Tā esat iemācījušies mazliet grieķu valodu! J Vēl svarīgāki iemācīties to, ka mums nav tālāk jāmeklē pēc ‘laimes atslēdziņas’. To dāvina mums Kristus. Un šī dāvana tiek sniegta lūdz ar uzdevumu, kas mūs ‘transformē’, tāpat kā toreiz! Un pēkšņi varam ticēt, bailes pārvarēt, sevi un citus iedrošināt un Viņam kalpot!
LELBA ir izziņojusi 2008. gadu par kalpošanas gadu. Aicinām katram savu ticību aktīvi apliecināt darbos. Tas latviešiem nav grūts uzdevums, mēs esam darba ļaudis. Kas varbūt grūtāks uzdevums? To visu darīt ticības spēkā ar prieku! Un tādēļ, ka kādreiz mums grūtāk tā priecāties, aicinu doties uz Toronto, uz Sv. Jāņa draudzes Saulaines īpašumu, kur no 6. līdz 10. augustam notiks Draudžu Dienas. Tās mude:“Kalpojiet tam Kungam ar prieku! Mācīsimies kopā kā to panākt un neatļaut izgaist Lieldienu rīta svētlaimei!
Dieva valstība vēl top un Tu esi aicināts tapt, vai turpināt būt, viens/a no tās cēlējiem! Uz mirkli drīkst tikai Viņam pieķerties,Viņu apkampt un ‘turēt’. Bet tad Viņš liek celties, doties pretīm jauniem uzdevumiem un rītdienai – ar prieku un ar Viņu, lai tur atrastu sev dzīves laimi! (Print)
Prāveste Lauma Zušēvica, LELBA Pārvaldes priekšniece
LELBAL (Archi) Bīskapa vēlēšanu rezultāts.
Bīskapa vēlēšanu komisija savā š.g. 15. februāra sēdē konstatēja, ka no 207 balsstiesīgām vienībām ar 236 balsīm, vēlēšanās piedalījās 185 šīs vienības (draudzes, garīdznieki, baznīcas darbinieki), ar kopā nodotām 214 balsīm.
Archib. Elmārs E. Rozītis saņēma 140 balsis, prāv. Colvin MacPherson 34, prāv. emer. Fritz T. Kristbergs 24, prāv. emer. Māris Ķirsons 13 balsis. Divas balsis bija tukšas, viena nederīga.
Baznīcas Virsvalde ir vēlēšanu rezultātu apstiprinājusi – par LELBĀL Bīskapu ievēlēts archib. Elmārs E. Rozītis uz septiņiem gadiem.
Vēlēšanas mums atgādina, ka LELBĀL apvieno draudzes visā plašā pasaulē. Balsošanā piedalījas draudzes no 14 dažādām valstīm: Arģentīnas, ASV, Austrālijas, Beļģijas, Brazīlijas, Čechijas (balso kopā ar Nīderlandi), Jaunzēlandes, Kanādas, Krievijas (Sanktpeterburgas), Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas, Venecuēlas un Zviedrijas.
Mūsu baznīca darbojas ne ar kādu varu, bet ar ar vārdu, uzticību, sadarbību, iecietību un mīlestību. Lai tā būtu - to novēlam atkalvievēlētajam archibīskapam un visiem mūsu kopības locekļiem. (Print)
Dr. Juris Cilnis, Sietlā, Bīskapa vēlēšanas komisijas priekšsēdis
2008.g. 3. martā