Tādēļ LELBĀL uzskata, ka

 1. Ar grozījumiem "Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā" valsts bez tiesiska pamatojuma tiek iesaistīta LELB iekšēju jautājumu risināšanā. Šajā likumprojektā iztirzātie jautājumi saistās vairāk ar LELB Satversmi, nekā ar valsts likumdošanu. 

 Šī likuma pieņemšanas gadījumā valsts ar likumu noteiktu baznīcas iekšējās lietas.

 2. Likuma preambulā tiek izteikti vēsturiski nepareizi apgalvojumi par LELB tiesisko pēctecību un vēsturisko nepārtrauktību.  

Baznīcai ārēju apstākļu dēļ sadaloties vairākās daļās, Baznīca trimdā gan palika juridiskā un personu pēctecībā, bet zaudēja savu zemi, turpretī Baznīcai savā zemē nācās uzņemties pat juridiskā ziņā svešu varu noteicošo jūgu. Šajā situācijā nepieciešama savstarpēja izpratne un līdzjūtība, bet ne paštaisnība;

 3. Šis likumprojekts nepamatoti ierobežo LELB draudžu pašnoteikšanās tiesības, izvēloties savu Baznīcas piederību.

LELB rīcība nenoliedzami pārsteidz, jo Latvijas Valsts Satversmes 99. punkts apliecina, ka Baznīca ir atdalīta no valsts. 

Lauma Zuševica                                                         
LELBĀL Arhibīskape 

Kārlis Žols
LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests                                         

Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu, vientulības un tomēr.  Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt? Viņi saprot, varbūt vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs. Mēs ticam, ka nāve ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs, lai mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.

Pāvila spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā, liecinot: “Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve… Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (I Kor. 15:26 un 54-57) Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski parādījās evaņģēliji.  Pāvils citē Vecās Derības tekstus, lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus: “Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.” (25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14) Gan pravietis Jesajs, gan Hozejs darbojās apmēram gados no 734. līdz 722. pirms Kristus. Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts Kristus augšāmcelšanās notikumā.

Bet, ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un lūgšanās atklāj,  ka jūtas kā “miruši”, jo tik grūti tālāk dzīvot? Kad jūt, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu! Ko tad? Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no mašīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem? Telpas, draudzes ‘māja’ pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm. Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu, jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī tas, ko baudām pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjas atbilde sērās nonākušajam? Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?

Apustulis Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo. Vienā pantā viņš pat vēsta: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas (sic), kas nemīl, paliek nāvē.” (I Jņ. 3:14) Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt, jo ir redzējis, kā tas notiek? Kad, mīlot cits citus, ‘nāve ir aprīta uzvarā’? Viņš ir pārliecināts, ka, mīlot cits citu, mēs jau šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā! Un Jāņa evaņģēlijā lasām Kristus apsolījumu, kas to apstiprina: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu dzīvības maize.” (Jņ. 6:47-48). Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai nē? Mēs zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinām Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jņ. 14:1)

Kristietības pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem.  Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas, Dieva Vārdi. Varbūt, ka  tika nolasīta kāda apustuļu vēstule, varbūt, ka dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts, ko ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu pieminēdami. Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību – kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara! Kā apustulis Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”

Tik bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodas draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas? No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietes devās prom, atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.” (Mt. 28:7a un 8) Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās zāles.

Tukšā kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un Viņam un cits citam kalpot mīlestības spēkā, jo, kas nemīl, paliek nāvē. Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks! No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā, skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! Archibīskape + Lauma