Ko nozīmē gaidīt un sagaidīt Ziemassvētkus? Tas nozīmē nomodu. Un būt nomodā — tas ir būt pilnībā klātesošam. Kristīgā nozīmē tas saistās ar tādu dzīvi, kurā katra diena ir sagatavošanās un aktivitāte, nevis tikai gaidīšana. Mēs gatavojamies Ziemassvētkiem un domājam, ka šī procesa svarīgākā daļa ir iejukt pirmssvētku kņadā un tai pievienoties. Patiesībā runa ir par citu aktivitāti, citu gatavību. 

‌Šobrīd pasaulē valda neziņa par nākotni. Mēs nezinām, ko nesīs attīstība, kas saistīta ar karu Ukrainā, kā tā ietekmēs arī mūs. Nākošais gads var būt ļoti liktenīgs dažādās nozīmēs. Pie mums — Latvijā — nākošajā gadā notiks Saeimas vēlēšanas. Vai un kā tās mainīs mūsu valsts un zemes attīstību? Bet varbūt tieši tas, ka mēs nezinām, kas var notikt pēc brīža, palīdz mums iekšēji pamosties tādā nozīmē, ka arī katra nodzīvotā diena var kļūt piepildīta ar apzinātu dvēseles aktivitāti un — garīgā nozīmē — arī svēta. 

‌

‌Jēzus bērniņa dzimšana, kuru svinam Ziemassvētkos, nav tikai kāds pagātnes notikums. Kristus nākšana, uz kuru kristieši gaida, nav tikai kāds nākotnes notikums. Gan Kristus dzimšana, gan Kristus nākšana ir tagadne, kas iekļaujas mūsu ikdienas dzīvē. Ticībā Dievam šie notikumi mūs atmodina un aicina uz dzīvu dzīvi jau šeit un tagad, uz dzīvām attiecībām ar Dievu un pasauli. 

‌

‌Nomodā būt nozīmē spēt atšķirt Dieva darbību šodienā, reaģēt uz notiekošo pasaulē ar aktīvu mīlestību un spēju aktīvi un taisnīgi darboties. 

‌

‌Vai spējam būt klātesoši paši sev, savai dvēselei, viens otram un pasaulei? Tas prasa atbildību pašam par sevi un savu tuvāko, tas prasa drosmi. Dažādas propagandas, virtuālās “realitātes” mūs arvien vairāk novērš no patiesas klātesamības. Vai spējam šīm mūsu laika tendencēm pretoties? Jā, katrā laikmetā ir savi izaicinājumi. Vai patiesi apzināmies šī — sava laika — izaicinājumus? 

‌

‌Kā veidot sevī patiesu saskari ar realitāti? Tas ir patiesais adventa un Ziemassvētku jautājums. Varbūt, piepildot katru rītu un/vai vakaru ar kādu, kaut vai mazu gatavošanos tam, lai sastaptu dievišķo — ar lūgšanu, piedošanu, pateicību; padarot dzīvi piepildītāku ar dvēseles dziļumu; gaišāku, tiešā klātesamībā sarunājoties vienam ar otru, nevis skatoties lielākos vai mazākos ekrānos… Un pavaicājot sev: kā manas darbības atspoguļo Kristu šajā dienā, šajā nedēļā? Ja atnāk “nakts” vai krīze, vai es esmu gatavs reaģēt nevis ar paniku, bet ar skaidrību, drosmi un mīlestību… 

‌

‌Advents un Ziemassvētki ir aicinājums aktīvi veidot mūsu tagadni tā, lai mēs būtu gatavi rītdienai, kā Svēto Rakstu vārdi saka — jaunai Kristus nākšanai — ar darbiem mīlestībā un ar cerību, kas pārvērš pasauli. 

‌

‌Gaidīt un sagaidīt Kristus nākšanu, Viņa piedzimšanu — tas nozīmē būt dziļi piesaistītam tagadnei, ar abām kājām stāvēt uz zemes, izprast realitāti, pastāvēt par taisnību un attīrīt savu iekšējo redzi — lai spētu pamanīt Dieva klātesamību savā ikdienā. 

‌

‌Advents un Ziemassvētki runā par cilvēka iekšējo transformāciju — par ceļu, kas gatavo satikšanos ar to, kas stāv mums pāri. Tajā ir aicinājums katram uzņemties personīgo atbildību par savu dzīvi. Ar disciplīnu, apzinātību un mīlestības darbu mēs veidojam sevī vietu Kristus klātbūtnei.

‌

‌Mūsdienu teologs Tomašs Haliks uzsver, ka ticība nav abstrakta, tā ir dialogs ar reālām dzīves problēmām. Tieši tāpēc gaidīt Kristus nākšanu, Viņa dzimšanu nozīmē atbildēt uz dzīves realitāti un tās rūpēm. Tā ir aktīva modrība: mēs negaidām, lai kāds mūs atbrīvotu no apdraudējumiem, mēs negaidām šķietami drošu izeju no pasaules un tās rūpēm, bet paliekam pasaulē, paši pārveidojot to ar mīlestību.

‌

‌Advents un Ziemassvētki aicina būt nomodā: ne kā bailēs dzīvojošiem, bet kā ar cerības gaismu piepildītiem cilvēkiem. Gatavība Kristus dzimšanai ir modrība — iekšējs stāvoklis, kas jāveido pašiem ar reālu darbību. 

‌

‌Lai mūsu modrība kļūst par dāvanu apkārtējai videi un pasaulei, lai sastaptu Kristu nevis kā plastmasas lelli ikgadējā adventa silītes izstādīšanā veikalu skatlogos un pilsētu laukumos, bet kā dzīvu klātbūtni visā radībā, visā pasaulē! 

Arī mūsu draudzēs pasaulē arvien vairāk šobrīd esam, lai gan patiesībā, arī iepriekš esam bijuši tik dažādi, pārstāvot kādreiz pretējus politiskus uzskatus. Mūsu Baznīcas garīdznieki arī ne vienmēr vienādi skaidro Svētos Rakstus, tie pārstāv dažādas teoloģijas skolas. Līdz šim esam uzskatījuši dažādību par mūsu Baznīcas bagātību un skaistumu. Mūs arvien ir vienojusi piederība mūsu tautai, mūsu zemei Latvijai un mūsu ticība. No sirds ceru, ka tas tā arī būs turpmāk – ka varēsim pieņemt un saprast viens otru bez agresijas, bez jebkāda veida vardarbības.

Mēs - LELBP, iestājoties par mūsu Kunga Kristus mācītajām vērtībām, esam uzsvēruši nepieciešamību paust patiesību un arī respektēt vārda un apziņas brīvību. Tomēr apzināsimies, ka mūsu teiktie vārdi paši var tapt par agresijas un pat nāvīgas vardarbības līdzekļiem un izpausmēm!

Šobrīd jo īpaši zemē, kurā ir daudzas mūsu Baznīcas – LELBP draudzes – ASV, sabiedrību ir saviļņojusi konservatīvā aktīvista un mediju personības Čarlija Kērka (Charlie Kirk) slepkavība. Vēlreiz - neviena slepkavība kādas politiskas idejas vārdā, balstoties uz pieņēmumiem par upura uzskatiem vai tā popularitāti, nevar/nedrīkst tikt attaisnota! Arī mēs nosodām šo noziegumu un jūtam līdzi Čarlija Kērka tuviniekiem!

Atcerēsimies vārdus no Michas grāmatas: “Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu.” (Micha 6,8). Spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu… kurš no mums to spēj pilnībā? To nereti ir gaužām grūti arī tiem, kuri māca citiem gan par morāli, gan par Dievu, gan par politiku… Patiesi, neviens no mums nav bez grēka…

Šajā situācijā, šķiet, der atcerēties arī Elizabetes Beatrises Holas (Evelyn Beatrice Hall) teikto: “es varu jums nepiekrist, bet es līdz nāvei aizstāvēšu jūsu tiesības izteikt jūsu viedokli”. Lūgsim, lai mazinās vardarbība, lai iet mazumā tās līdzekļi, īpaši tur, kur kādas negācijas pieņem nāvējošas formas, īpaši pret vājajiem un neaizsargātajiem! Un robeža pretī šādam pavērsienam ir tik trausla… Savās darbībās paudīsim tiecību uz mieru un brīvību kopā ar mūsu Kungu Kristu, tajā pašā laikā, protams, nostājoties pret ļaunumu, kā to māca vēstule Efeziešiem 6:14-17: “Tad nu stāviet stingri, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas un apāvuši kājas, lai būtu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vēl satveriet ticības vairogu, ar kuru nodzēst visas ļaunā ugunīgās bultas, uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu!”

+Kārlis Žols, LELBP arhibīskaps;  Anita Vārsberga-Pāža, prāveste, LELBA Pārvaldes priekšniece

Vēlos izteikt vissirsnīgāko pateicību jums par neatsveramo atbalstu konsekrācijas dievkalpojumā Rīgas Lutera baznīcā šī gada 27. aprīlī un šī, visai mūsu Baznīcai svarīgā notikuma sagatavošanā.

No sirds pateicos gan par jūsu garīgo, gan tik ļoti svarīgo praktisko, materiālo atbalstu.

Mēs – LELB Pasaulē esam viena, savā daudzveidībā tomēr vienota Baznīca, un ir tik svarīgi šo kopību uzturēt dzīvu. Zinu, ka tas ir visai mūsu tautai plašajā pasaulē par svētību un ticu - arī pašam Dievam par godu. Šīs vienotības uzturēšanu un veicināšanu arī uzskatu par vienu no prioritātēm arhibīskapa amatā. Tādēļ paldies arī LELBA Pārvaldei, apgabaliem, draudzēm un garīdzniekiem/garīdzniecēm par jūsu darbu un jūsu ticību visas mūsu Baznīcas darba atbalstīšanā un stiprināšanā visā pasaulē un īpaši Latvijā!

Man nav šaubu par mūsu mūsu svētīgu un sekmīgu sadarbību arī nākotnē.

Esmu pateicīgs un priecīgs, ka mūsu Baznīcas arhibīskapa amatā kā pirmo varēju apciemot tieši LELBA draudzi, sveicot Otavas Miera draudzi tās 75 gadu jubilejā. Kā jau esmu minējis, centīšos cik vien fiziski un finansiāli iespējams, arī apciemot citas LELBA draudzes un LELBA kopīgas norises, tā stiprinot visas mūsu Baznīcas - LELBP kopību un sekmīgu atīstību.

Svētību visai LELBA saimei vēlot,

+Kārlis

Kārlis Žols

Archbishop