Vakarā pirms Konsekrācijas jaunais Zviedrijas Archibīskaps Martin Modéus dalījās rūpēs, ka šobrīd visa kristīgā Baznīca dzīvo ļoti sekularizētā pasaulē, kaut Dienvidu puslodē aug kristiešu skaits; citur pasaulē cieš māsas un brāļi, kuriem jācīnās pret tiem, kuri viņus grib apklusināt.  Jārunā vienā balsī sludinot Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, jo tas arvien spēs pasauli dziedināt, atjaunot cerību un dāvināt taisnību un mieru. Kopā jāizgudro, kā labāk vēstīt seno patiesību mūsdienīgā valodā. 

Ko līdzīgu dzirdējām pēcpusdienas simpozijā, kad ļoti iesaistoši mūs uzrunāja Archibīskaps Dr. Stephen Cottrell.  Viņš atgādināja, ka, lai Baznīca dzīvotu un veiktu savu uzdevumu, tai jāatgriežas pie pamatiem. Vairāk jāiepazīst Jēzu Kristu, mazāk jāmeklē citas programmas, pieejas, institūcijas, kuras varētu apmierināt cilvēku garīgās slāpes – tuksnesī ceļojot zinām, ko cilvēks meklēs.  Tādēļ mums jārok akas!  Tuksneša ceļotājam svešāk skanēs vārdi par Visvareno, Visaugstāko, Visspēcīgo Dievu, vai pat par Pestītāju.  Bet - kad izslāpušais tuksnesī redzēs aku, viņš pats turp dosies! Lektors citēja no Pāvesta Pāvila VI izdotās enciklikas par evaņģelizāciju.  Tajā rakstīti kāda ticības meklētāja vārdi:  For omnipotence I never bow my head, but at the well I kneel to drink.  (Visvarenības priekšā es nekad nenoliecu galvu, bet pie akas nometos ceļos, lai dzertu.)

Lektors atgādināja, ka arī ticīgajiem nepieciešams turpināt pie akas atspirgt, lai nezustu drosme vai degsme kalpot.  Viņš atgādināja, ka evaņģēlijos neatrod vārdus, ka mācekļi vai apustuļi saņēma kristīgās dzīves skolas absolvēšanas apliecību. Tāda absolvēšana nav paredzēta.  Iespējas augt un pārveidoties ir dāvanas, kas atjauno cerību un stiprina ticību Tam, kam daudz vārdu.  Starp tiem ir Immanuēls, Miera Lielskungs, Jēzus, Ķēniņu Ķēniņš, Pestītājs!  Arī - dzīvais ūdens.  Dievs lai dod, ka arī mūsu tautā un Baznīcā izslāpušie manītu, kurp doties, Kuŗa priekšā ceļos nomesties.  Kā reiz Jānis Luksis rakstīja:

Viņa  mīlestībā,

+ Lauma

Šogad lasām, kā pagrabos un tuneļos, arī kūtīs slēpjas tie, kuriem uzbrūk un kurus grib iedzīt tumsā un bailēs.  Zinām, ka arī cilvēki, kuri dzīvo drošībā un ar visām ērtībām, cīnās ar nemieru sevī, ar tumšām domām un rūpēm.  Kaut kas, liekas, izmainījies pasaulē un jūtam - mums tik ļoti vajag sanākt kopā Kristus piedzimšanas svētkos, dziedāt un lūgt, jo saprotam, cik patiesi ir mācītāja Paula Urdzes sen rakstītie vārdi par to kūti, kurā Kristus Bērns piedzima.  Viņš vēroja: 

“Ir tumsa, ir aukstums, ir netīrība – kūtī un dzīvē.  Mums pašiem ir jautājumi, uz kuriem mēs nezinām atbildi.  Ap mums ir citi ar savu postu un nespēku.  Neraugoties uz samērā lielo ārējo labklājību, daudz kas dzīvē atgādina kūti, un ne to mīlīgo kūtiņu, ko kādreiz redzam uz Ziemassvētku kartiņām.  Bet īsti netīru kūti – un tieši tādā piedzima Kristus.”

Un tieši to kūti Viņš pildīja ar gaišumu, jo tas izstaroja no Viņa paša un, šķiet, bija zīme ticīgajiem, ka viņu lūgšanas tiek atbildētas. Kā sirmam Simeonam. Savās rokās paņemot Kristu, viņš slavēja Dievu un lūdza: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem un godību Israēlam, tavai tautai.”  (Lk 2:29-32)

Visgrūtākos laikos, vissmagākos brīžos tas gaišums, kas no Viņa paša izstaroja un pat visnetīrāko kūti pārvērta par svētnīcu, arvien ir pretspēks izmisumam un bezcerībai. Kā pašos pirmos Ziemassvētkos Viņa nākšana dāvina patiesu prieku, žēlastību, mieru, dziedināšanu un pāri visam – mīlestību. Un vēl klāt gaismu! Kā evaņģēlists Jānis rakstīja: “Viņā bija dzīvība un šī dzīvība bija cilvēku gaisma!”   (Jņ 1: 4)  Tie nav tikai vārdi, Tas ir Viņš, Vārds, kas tapa miesa, kas tev visu to grib dāvināt.

Mācītājs Paulis Urdze toreiz nebaidījās runāt tieši, atklāti. Bet viņš atgādina, ka īpaši tādēļ, ka pat netīrā kūtī Kristus bija gatavs piedzimt, “lielais eņģeļa sludinātais prieks attiecas arī uz mums. Nav tik pelēkas, tik bezcerīgas dzīves, kuŗā Kristum nebūtu vietas.  Arī mūsu dzīvē Viņam vēl ir vieta.”  Katrā. Un tādēļ priecāsimies un izdaiļosim pasauli ar svētku lampiņām.  Iedegsim sveces un dziedāsim kā reiz bērnībā, ticēsim, dalīsim tālāk Viņa gaišumu – ar to pildīsim mājas, sirdis un dievnamus, tuneļus, pagrabus un kūtis!  

“Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, tas Kungs!”  Ieej dievnamā, vai tas būtu grezns, apsildīts, vai ledus auksts!  Sasildi to ar labiem vēlējumiem citiem, ar pateicību Dievam!  Arī par mūsu Baznīcu visā pasaulē!  Tas gaišums, kas reiz bija kūtī, dzīvo tālāk tevī, jo Pestītājs dzimis arī par Tevi!  Tā Dievs pats lēmis un caur savu Dēlu Sev meklē mājvietu – ne kādā ēkā, bet tevī.    

Ar pateicību Dievam par Viņa žēlastību un katru no jums, no sirds novēlu katram  turpināt izstarot to gaismu, kuŗu nespēj izdzēst nekādas tumsas varas!  Lai Dievs svētī jūs un mūsu Baznīcu, Latviju, Ukrainu un pasauli ar gaišiem, patiesiem, miera svētītiem Kristus piedzimšanas Svētkiem un iespējām izstarot prieku, Gara degsmi, ticību, patiesību un Viņa mīlestību visā 2023. gadā! 

Jūsu, + Lauma

No paša sākuma dziedājām Ukrainas himnu.  Klāt bija gandrīz 40 māsas un brāļi no Ukrainas draudzes. Mēs dziedājām četrbalsīgi, viņi - vienā balsī, kas izklausījās kā atbalss no citas realitātes.  Arī mūsu latviešu dziesmas skanēja skaisti, spēcīgi, tomēr apziņā, ka šis laiks prasa ne tikai dziedāt, bet lūgt un vēlreiz lūgt. 

Jūsu,

+ Lauma 

Dievs, šī ir Latvijas diena!  Diena, kuŗā priecāties kā svētkos pienākas.  Diena pateikties par mūsu brīvību, Satversmes simtgadi, Prezidentu un Saeimu; diena spēcīgām dziesmām!  Dievs, ik pa brīdim atskan cita atbalss.  Dziedam, bet dzirdam citu atbalsi.  Tik tuvu mūsu tēvzemei pārāk daudzi cieš, cieš tie, kuŗiem nežēlīgi uzbruka, cieš bērni, nevainīgie.  Viņu balsis neapklust, tām pievienojas tās, kuŗu sirdīs aug nemiera pilnas bailes arī par latvju tautas drošību.  

Mēs no sirds lūdzam,  atjauno apziņu, ka mūsos pašos ir liels spēks – spēks, kas nāk no Tevis, Kuŗam lūdzot dziedam:  Dievs, svētī Latviju!  Tavs dāvātais spēks ir pretspēks netaisnībai, tumsai un izmisumam. Tas spēks senā pagātnē un vakar iedrošināja mūsu tautas varoņus un vadoņus. Iedrošini, atjauno ilgas cīnīties par taisnību, par mieru, par patiesību.

Svētī, Dievs, mēs lūdzam, Latviju caur katru, kas lūgšanas un dziesmas pārvērš darbos un strādā par labu visai latvju tautai, vienalga, kur tās bērni atrastos. Dod, ka miers, līdz ar taisnību un žēlsirdību, iestātos savā spēkā visā pasaulē.  Pasargi visus no tā, kas ļauns vai nes postu; dāvini, ka visām mūsu gaviļu un pateicības pilnām dziesmām atbalss būtu viena. Āmen. 

Vajadzēja izskaitīt, cik soļi atdala nesen no jauna atklāto Okupācijas muzeju no Rīgā izveidotā Atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem. Atbalsta centrs atrodas kādreizējā Rīgas Tehniskās universitātes ēkā, Kaļķu ielā 1.  Okupācijas muzejs - pāri ielai.  Adrese: Strēlnieku laukums 1.  

Ir tikai Viens, kurš spēj visus apvienot.  Ir tikai Viens spēks, kas stiprāks par to grēku un ļaunumu, kā dēļ reiz cieta tik daudzi mūsu tautas aizvestie un arī tagad cieš nevainīgi cilvēki, kuri spiesti spert soļus tālu prom no savas dzimtenes.

Kā toreiz, tā tagad kāds ļauns spēks stāv, gatavs ar ieroci panākt savu. Tā bija toreiz  Latvijā, 1941. gada 14. jūnijā, tā ir tagad Ukrainā kopš šī gada 24. februāra.  Pieminot visus, kuri tika brutāli aizvesti no Latvijas, kā arī tos, kuri no Ukrainas zuduši ‘uz austrumiem’ vai sper soļus svešās valstīs, meklējot pēc patvēruma, lai lūdzam pēc miera un taisnības uzvaras.  Lai lūdzam, ka Dievs pagriež visu soļus pretim laikam, kad notiktu, kā reiz solīts: “Viņš tiesās ļaudis, spriedīs par daudzām tautām, tad tie pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecēšās – tauta pret tautu vairs zobenu necels un karot vairs nemācīsies!”  (Jes. 2:4) 

Cik soļi ir starp ēku, kuŗā tagad pulcējas Ukrainas tautas bēgļi un to, kuŗā atrodamas mūsu latviešu tautas aizvesto liecības par to, kā viņi cieta, cīnījās?  Nedaudz, bet zinu, ka aizvesto liecības mūs spēj tuvināt Dievam un citu citam, jo tās stāsta, kā viņi varonīgi  centās neuzdot ticēt un paļauties Dieva žēlastībai, kad cilvēki bija tik nežēlīgi. Liecības apstiprina, ka viņi arvien cerēja,  ka izturēs un piedzīvos žēlastību, atgriežoties dzimtenē.  Un liecības pauž, ka, par spīti visām ciešanām,  viņi turpināja mīlēt cits citu, lai nekļūtu ienaidniekiem līdzīgi!  

Divas ēkas atdala nedaudzi soļi, divas traģēdijas - 81 gads.  Cik soļus vēl jāsper tuvāk cits citam un Dievam, lai reiz naids un ļaunums atkāptos. Pieminot tos, kuŗi cieta, mira, neatgriezās Latvijā, kā arī tos, kuri mēro neizskaitāmus soļus prom no tēvzemes Ukrainas,  lūgsim par visiem cietējiem, par visiem, kuŗi aizvesti un kuriem nebija lemts dzīvot, vai atgriezties Latvijā.  Lūgsim, lai Dievs mazina attālumu vienam no otra, lai nebūtu sāpēs jālūdz: “Ne atkal, Kungs! Ne, atkal!”

Archibīskape Lauma Zušēvica

2022. gada 12. aprīlī saņēmām lēmumu - Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs atzina, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē (LELBP)  ir atvasinājums no LELB. Mēs bijām pierādījuši valstiskās nepārtrauktības doktrīnas attiecināmību uz mūsu reģistrāciju Latvijā. To iepriekš esam ziņojuši un Vasarsvētkos vēlreiz lai pateicamies Dievam un priecājamies, ka esam viena no divām pēctecēm tai Baznīcai, kas pirms 100 gadiem uzdrīkstējās izlūgties Svētā Gara spēku, lai Kristus evaņģēliju sludinātu latvju tautai! 

Pirms 100 gadiem mācītājs Ērmanis Vasarsvētkos sprediķoja: “Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka garu! (..)  Šis spēks mums 20. gadu simteņa cilvēkiem tāpat vajadzīgs kā pirmiem kristīgiem. (..) Taisnība un dievbijība paaugstina tautu un dara to stipru, bet bezdievība un grēks ir ļaužu posts. (..) Mūsu laikos visur sauc pēc stingriem, krietniem raksturiem, kas nav nopērkami un piekukuļojami, kam taisnība un gods stāv augstāk par zeltu un baudu.  Tādi cilvēki būs tikai tie, kas varēs liecināt: “Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka Garu.””

Vēl pēc simts gadiem viņa vārdi skan patiesi - kā tie, no Apustuļu darbu grāmatas, kas liecina, ka ne jau uz īsu laiku pārtapa ļaudis, pār kuŗiem Svētais Gars lija pirmā Vasarsvētku dienā! Nē, viņi pārveidoja visu pasauli!  Gadu simteņiem kristībās saņemtais Svētais Gars iedrošinājis Dieva bērnus visos apstākļos sludināt, kalpot, neuzdot! Arī  Latvijā un ārpus tās.

1947. gada Vasarsvētkos Archibīskaps Teodors Grīnbergs Gara spēkā  uzrunāja latvju tautu, tās bēgļiem vēstot: “Mēs dzīvojam svešumā.  Sveštautieši vēro mūs vērīgām acīm. (..) Rādīsim viņiem ne tikai mūsu kultūru, rādīsim viņiem arī, ka esam tauta, kas nes Svētā Gara augļus: mīlestību pret ikvienu, prieku katrā dzīves brīdī, mieru un pacietību visur. (..) Nekāds ļaunums un netikums nedrīkst mazināt mūsu labo slavu.  Lai to spētu, tad lūgsim, lai Svētais Gars nāk arī pār mums un ņem sirdī mājvietu.  Kur Svētais Gars valda, tur sākas jauna, svētīga dzīve.”   

Lūgsim arī mēs!  Lūgsim, kā reiz lūdza Archibīskaps Kārlis Kundziņš: “Nāc, Svētais Gars, liec ticēt, cerēt, ciest, Lai Tava gaisma mūžam nenodziest!”  Lūgsim, kā reiz lūdza Archibīskaps Arnolds Lūsis: “Dod, Kungs, man garu no Tava Gara, Drosmi un ticību sirdij dod!  Rādi, cik liela ir Tava vara Tiem, kas pie Tevis spēku rod!  Zinu: bez Tevis nespēju Cīņā šai mantot uzvaru. Allelūja!  Allelūja!”  

Lūgsim Svētā Gara spēku un gudrību, ieejot LELBP nākamajā darbības simtgadē!  Atcerēsimies Archibīskapa emeritus Elmāra Ernsta Rozīša vārdus par to, kā vērtēt mūsu darbu: “Ne jau darbu un darītāju skaits un daudzums ir izšķirīgs, (..) izšķirīgi ir, ka aiz visa tā stāv viens – Viņš. Ka Viņa klātbūtne, Viņa Gars veido iekšējo kopsakaru, jēgu un mērķi.”  

Dievs lai jūs svētī, kas kopā esat Viņa Baznīca!  Vienoti Gara spēkā šodien īpaši lūgsim par visiem, kuri Ukrainā, citur pasaulē cieš bailēs, trūkumā, sērās un izmisumā.  Lai Gars dāvina spēku pastāvēt un ticēt, ka drīz, drīz nāks miers un atjaunosies cerība, un  arī viņi priekā varēs svinēt dienu, kad Svētais Gars nolēma no visdažādākajiem cilvēkiem izveidot Kristus Baznīcu, kas vēl arvien turpina celt Dieva valstību! 

 

+ Lauma Zušēvica

Jēzu, Tu zini, kā miers izlaužas caur sienām, ko ceļ bailēs un neziņā. Tu zini, kā Tavs miers dāvina atjaunotu spēku, laiku domāt, lūgt, cerēt.  Kungs, piešķir mieru un žēlastību tiem, kuri slēpjas tumšos pazemes stūros vai cieš moku kambaros. Pasargā viņus. Dodies blakus bēgļiem, un jo sevišķi bērniņiem,  kuri ir ceļā vai tālu no dzimtenes. Piestājies tuvu tiem, kurus žņaudz pamestības briesmas.  Dod nenogurt tiem, kas žēlsirdībā dodas palīgā. Atbildi viņu lūgšanām, lai viņi jūt, ka arī Tu esi klāt un  paliksi,  kad vēl viena diena būs pagājusi un iestāsies grūtās, tumšās, ar sirēnām un bumbām skaļās nakts stundas. No sirds mēs lūdzam, dāvini mieram iestāties dvēselēs, jo Tu esi tuvumā.

Svētais Gars, dod drosmi izturēt tiem, kuri nespēj atkāpties, jo saprot, ko nedrīkst pazaudēt. Dod spēku smaidīt mātēm, tēviem, piederīgiem, kuru sejās raugās maziņie, meklējot pēc zīmēm, ka viss būs labi. Dod, mēs lūdzam no sirds, ka drīz, drīz būtu labi.

Debestēvs, trīs mēneši pagājuši.  Neļauj mums vai pasaulei aizmirst tos, kuri cīnās un cieš, vienalga, kur viņi dzīvotu vai meklētu patvērumu. Tu sevī nes visas mūsu ilgas un izproti mūs visos sīkumos. Palīdzi mums saprast to, kas notiek ap mums un kā dzīvot, lai varētu notikt Tavs prāts Ukrainā un ārpus tās. Dienu pēc dienas dod drosmi Tev uzticēties un paļāvībā lūgt, un meklēt kā  kalpot mīlestībā. 

Dievs Tēvs, Dēls, Svētais Gars, mēs lūdzam, kaut nepaietu vairs trīs mēneši, pirms miers iestātos sirdīs un taisnības uzvaras klusumā atspirgtu dvēseles, un Ukrainā un pasaulē iestātos dziedināšanas laiks. Āmen.

+Lauma

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē Virsvalde ar lielu prieku var pavēstīt, ka Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs lēmis ierakstīt reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā reliģisko organizāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē kā nodokļu maksātāju. Lēmums stājas spēkā 2022. gada 12. aprīlī.

Tas nozīmē, ka turpmāk LELBPasaulē Latvijā varēs realizēt ne tikai savu darbības mērķi, kas ierakstīts Darbības noteikumos - Ar Dieva vārdu un Sakramentiem pilnveidoties par ķēnišķu priesteru saimi, svētu tautu, Dieva īpašumu, lai sludinātu Dieva izcilos darbus, kas mūs no tumsas aicinājis savā brīnumainajā gaismā (1Pēt 2:9), bet arī pilntiesīgi veikt saimniecisko darbību ceļā uz šo mērķi.

No sirds pateicos LELBP Virsvaldei!  Lai mūsu Baznīca tiktu reģistrēta, bija jāmaina tās nosaukums, kā arī Darbības noteikumi.  Tas viss prasīja lielu darbu!  Īpaši pateicos prāv. Anitai Vārsbergai-Pāžai, prāv. Sarmai Eglītei, prāv. Ievai Puriņai un mūsu Virsvaldes sekretārei Unai Torsterei.  Paldies arī Virsvaldes loceklim Miķelim Strīķim, kuŗa jautājumi izaicināja, bet lika meklēt atbildes.  Īstenībā, visi pielika roku! 

Lai Uzņēmumu reģistram iesniegtu kvalitatīvus dokumentus, sadarbību ar COBALT  firmas advokātiem uzsākām laikā, kad LELBA priekšnieks bija prāv. Gunārs Lazdiņš un Latvijas apgabala garīgais vadītājs bija prāvests Kārlis Žols. Mūsu kopīgā darbā aktīvi iesaistījās prāv. Klāvs Bērziņš. Īpaši liels paldies advokātam Mārtiņam Aljēnam, arī advokātam Laurim Liepam. Ir zīmīgi, ka līdz ar mums strādāja bijušais Rīgas evaņģēliskās draudzes priekšnieks Andris Bērziņš! Viņa mudinājumi un līdzdalība šinī darbā bija ļoti vērtīgi.  Pateicamies kolēģiem, kuri palīdzēja sagādāt vēsturiskos dokumentus, īpašs paldies arch. emer. Elmāram Ernstam Rozītim!  

Vēl būtu tik daudzi, kuriem pateikties atsevišķi - mūsu Baznīcai, garīdzniekiem un draudžu priekšniekiem, locekļiem!  Divos Sinodālos balsojumos jūs apstiprinājāt mūsu Baznīcas nosaukuma maiņu un Darbības noteikumu jauno redakciju.  Jūs mūs stiprinājāt lūgšanās un apliecinājāt, ka ir vērts turpināt censties iegūt reģistrāciju Latvijā ne kā jaunai Baznīcai, bet kā vienai no divām, kuŗas turpināja to darbu, ko pirms Otrā pasaules kaŗa bija sākusi Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca.

Domās, lūgšanās un pateicībā devos atmiņās. Atcerējos mūžībā sauktos arch. Arnoldu Lūsi, prāvestus Vili Vārsbergu, Artūru Voitku, Albertu Ozolu,  Uldi Cepuri un daudzus citus garīdzniekus un lajus.  Gan Latvijā, gan bēgļu gaitās, gan iestājoties gaŗiem okupācijas gadiem, viņi neuzdeva celt Dieva valstību. Paldies Dievam, mēs atkal esam Latvijā atzīta Baznīca!  

Cik labi bija ceļot Latvijā no 4. aprīļa līdz 13. aprīlim un redzēt, kā visi kopā kalpo Aizputē, Valtaiķos, Cīravā, Snēpelē, Zvannieku mājās, Vīķos, Piksāros un Rīgā! Diemžēl, neizdevās apmeklēt Sofijas draudzi un Blomi, bet nākamo apmeklējumu sākšu tur. Dievam pateicos par visiem, kas kalpo.  Bija labi būt kopā ar Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības loceklēm, vienmēr labi sadarboties ar LU teoloģijas fakultāti un Kapseļu ielas bērnu centru. Mūsu darbība iet plašumā!  

Lai Dievs svētī šīs Klusās nedēļas noslēgumu un Kristus Augšāmcelšanās rītu jums katram!  Tas lai atjauno cerību un iedvesmo.  Lūdzam, lai tas nes mieru pasaulei.  Kā negaidītas, labas ziņas!

Kristus mīlestībā,

+Lauma

Mēs arī zinām. Kristus Ciešanu stāsts mūs pavada no Apskaidrošanas kalna uz Golgātas kalnu. Bet, vai mēs pavadām Viņu? Pestītājs taču nedod izvēles. “Mēs ejam uz Jeruzālemi!” Nevaram nedoties, kā māc. Gulbis secina, jo:  “Galu galā visa mūsu dzīve ir ceļš uz Jeruzālemi. Jā, tur ir krusts un bēdas, grūtības un pretestība…, bet arī brīvības ceļš ir ceļš uz Jeruzālemi. Dzīvības ceļš ir ceļš uz Jeruzālemi, jo tikai aiz Golgātas kalna aust Lieldienu rīts. Tāds ir dzīves dzelzs likums –  jāiet, jādara, jāvar.” 

“Mēs dodamies uz Ukrainu!” Tā vēsta tie, kuri no diasporas atgriežas savā tēvzemē. Un viņi zina, kas viņus gaida! Karš. Cīņa, ciešanas, varbūt pat nāve. Viņiem nav apslēpts nekas - televīzijā, internetā visas ziņas liecina, kas viņus sagaida. Gandrīz visai pasaulei uzbrukums Ukrainā atklāts  diennaktī!  Ir briesmīgi skatīties, briesmīgi neskatīties.  Nevaram palikt neziņā, cik tauta varonīgi cīnās pretim - kā Dāvids pret Goliātu. To teica viens reportieris. Bija dienas Latvijas vēsturē, kad to pašu teica par mūsu tautiešiem. Mēs zinām, ko nozīmē uzvarēt, tad zaudēt savu brīvību. Paldies Dievam, mēs arī zinām, ka pēdējais vārds nepiederēja tiem, kuri iedomājās, ka iznīcinās tautu, to okupējot.  

Mēs dodamies Ciešanu laikā – līdz ar Jēzu, līdz ar cietējiem, līdz ar cīnītājiem.  Lielās lūdzamās dienas svētīti, ar pelniem apzīmēti, dosimies līdzi katram, kas lūdz pēc miera, pēc grēka un ļaunuma uzvaras. Mēs neesam vieni.  Lūgšanās dosimies līdzi Ukrainas tautai un tiem, kas Krievijā riskē ar visu, lai lūgtu pēc miera. Pāri visam, lūgsim pēc miera un kara uzbrukumu beigām. Ziedosim, dosimies demonstrācijās, rakstīsim valstu vadītājiem; būsim nomodā lūgšanās par tiem, kas cīnās un cieš. 

Kristus asins liecinieks Apustulis Pāvils zināja, kā drosmīgi pastāvēt ticībā, cerībā un mīlestībā. Viņš rakstīja:   “Esiet stipri Kungā un viņa spēka varenībā!...Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu stāties pretī velna viltībā…uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu!  Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dieva Garā ik brīdi!” (Efez. 6:10,11,17)  Ik brīdi.  

Dosimies uz Jeruzālemi un uz Augšāmcelšanās rītu! Lai Dievs svētī un pasargā ceļojumā.

+ Lauma Zušēvica

We pray in solidarity with the suffering even as we feel our helplessness.  We trust in you, Christ, to be there with those who are seeking your help.  You know what it means to directly face the enemy.  You have conquered the powers that lead to death, you have conquered death itself. In your mercy, grace, compassion, and love, we pray, Lord, stand by and strengthen all who are so afraid and desperate to protect those whom they love. Protect them and grant wisdom to all who are working so very hard to save their country. 

Heavenly Father, hear our prayers for all your children. Fill us with courage to do what we can to help those who stand against forces they alone cannot control. Grant us what is necessary to help meet their needs. We ask this in the name of your Son, our Savior Jesus Christ.  Amen.

Archbishop