Jēzu, Tu zini, kā miers izlaužas caur sienām, ko ceļ bailēs un neziņā. Tu zini, kā Tavs miers dāvina atjaunotu spēku, laiku domāt, lūgt, cerēt.  Kungs, piešķir mieru un žēlastību tiem, kuri slēpjas tumšos pazemes stūros vai cieš moku kambaros. Pasargā viņus. Dodies blakus bēgļiem, un jo sevišķi bērniņiem,  kuri ir ceļā vai tālu no dzimtenes. Piestājies tuvu tiem, kurus žņaudz pamestības briesmas.  Dod nenogurt tiem, kas žēlsirdībā dodas palīgā. Atbildi viņu lūgšanām, lai viņi jūt, ka arī Tu esi klāt un  paliksi,  kad vēl viena diena būs pagājusi un iestāsies grūtās, tumšās, ar sirēnām un bumbām skaļās nakts stundas. No sirds mēs lūdzam, dāvini mieram iestāties dvēselēs, jo Tu esi tuvumā.

Svētais Gars, dod drosmi izturēt tiem, kuri nespēj atkāpties, jo saprot, ko nedrīkst pazaudēt. Dod spēku smaidīt mātēm, tēviem, piederīgiem, kuru sejās raugās maziņie, meklējot pēc zīmēm, ka viss būs labi. Dod, mēs lūdzam no sirds, ka drīz, drīz būtu labi.

Debestēvs, trīs mēneši pagājuši.  Neļauj mums vai pasaulei aizmirst tos, kuri cīnās un cieš, vienalga, kur viņi dzīvotu vai meklētu patvērumu. Tu sevī nes visas mūsu ilgas un izproti mūs visos sīkumos. Palīdzi mums saprast to, kas notiek ap mums un kā dzīvot, lai varētu notikt Tavs prāts Ukrainā un ārpus tās. Dienu pēc dienas dod drosmi Tev uzticēties un paļāvībā lūgt, un meklēt kā  kalpot mīlestībā. 

Dievs Tēvs, Dēls, Svētais Gars, mēs lūdzam, kaut nepaietu vairs trīs mēneši, pirms miers iestātos sirdīs un taisnības uzvaras klusumā atspirgtu dvēseles, un Ukrainā un pasaulē iestātos dziedināšanas laiks. Āmen.

+Lauma

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē Virsvalde ar lielu prieku var pavēstīt, ka Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs lēmis ierakstīt reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā reliģisko organizāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē kā nodokļu maksātāju. Lēmums stājas spēkā 2022. gada 12. aprīlī.

Tas nozīmē, ka turpmāk LELBPasaulē Latvijā varēs realizēt ne tikai savu darbības mērķi, kas ierakstīts Darbības noteikumos - Ar Dieva vārdu un Sakramentiem pilnveidoties par ķēnišķu priesteru saimi, svētu tautu, Dieva īpašumu, lai sludinātu Dieva izcilos darbus, kas mūs no tumsas aicinājis savā brīnumainajā gaismā (1Pēt 2:9), bet arī pilntiesīgi veikt saimniecisko darbību ceļā uz šo mērķi.

No sirds pateicos LELBP Virsvaldei!  Lai mūsu Baznīca tiktu reģistrēta, bija jāmaina tās nosaukums, kā arī Darbības noteikumi.  Tas viss prasīja lielu darbu!  Īpaši pateicos prāv. Anitai Vārsbergai-Pāžai, prāv. Sarmai Eglītei, prāv. Ievai Puriņai un mūsu Virsvaldes sekretārei Unai Torsterei.  Paldies arī Virsvaldes loceklim Miķelim Strīķim, kuŗa jautājumi izaicināja, bet lika meklēt atbildes.  Īstenībā, visi pielika roku! 

Lai Uzņēmumu reģistram iesniegtu kvalitatīvus dokumentus, sadarbību ar COBALT  firmas advokātiem uzsākām laikā, kad LELBA priekšnieks bija prāv. Gunārs Lazdiņš un Latvijas apgabala garīgais vadītājs bija prāvests Kārlis Žols. Mūsu kopīgā darbā aktīvi iesaistījās prāv. Klāvs Bērziņš. Īpaši liels paldies advokātam Mārtiņam Aljēnam, arī advokātam Laurim Liepam. Ir zīmīgi, ka līdz ar mums strādāja bijušais Rīgas evaņģēliskās draudzes priekšnieks Andris Bērziņš! Viņa mudinājumi un līdzdalība šinī darbā bija ļoti vērtīgi.  Pateicamies kolēģiem, kuri palīdzēja sagādāt vēsturiskos dokumentus, īpašs paldies arch. emer. Elmāram Ernstam Rozītim!  

Vēl būtu tik daudzi, kuriem pateikties atsevišķi - mūsu Baznīcai, garīdzniekiem un draudžu priekšniekiem, locekļiem!  Divos Sinodālos balsojumos jūs apstiprinājāt mūsu Baznīcas nosaukuma maiņu un Darbības noteikumu jauno redakciju.  Jūs mūs stiprinājāt lūgšanās un apliecinājāt, ka ir vērts turpināt censties iegūt reģistrāciju Latvijā ne kā jaunai Baznīcai, bet kā vienai no divām, kuŗas turpināja to darbu, ko pirms Otrā pasaules kaŗa bija sākusi Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca.

Domās, lūgšanās un pateicībā devos atmiņās. Atcerējos mūžībā sauktos arch. Arnoldu Lūsi, prāvestus Vili Vārsbergu, Artūru Voitku, Albertu Ozolu,  Uldi Cepuri un daudzus citus garīdzniekus un lajus.  Gan Latvijā, gan bēgļu gaitās, gan iestājoties gaŗiem okupācijas gadiem, viņi neuzdeva celt Dieva valstību. Paldies Dievam, mēs atkal esam Latvijā atzīta Baznīca!  

Cik labi bija ceļot Latvijā no 4. aprīļa līdz 13. aprīlim un redzēt, kā visi kopā kalpo Aizputē, Valtaiķos, Cīravā, Snēpelē, Zvannieku mājās, Vīķos, Piksāros un Rīgā! Diemžēl, neizdevās apmeklēt Sofijas draudzi un Blomi, bet nākamo apmeklējumu sākšu tur. Dievam pateicos par visiem, kas kalpo.  Bija labi būt kopā ar Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības loceklēm, vienmēr labi sadarboties ar LU teoloģijas fakultāti un Kapseļu ielas bērnu centru. Mūsu darbība iet plašumā!  

Lai Dievs svētī šīs Klusās nedēļas noslēgumu un Kristus Augšāmcelšanās rītu jums katram!  Tas lai atjauno cerību un iedvesmo.  Lūdzam, lai tas nes mieru pasaulei.  Kā negaidītas, labas ziņas!

Kristus mīlestībā,

+Lauma

Mēs arī zinām. Kristus Ciešanu stāsts mūs pavada no Apskaidrošanas kalna uz Golgātas kalnu. Bet, vai mēs pavadām Viņu? Pestītājs taču nedod izvēles. “Mēs ejam uz Jeruzālemi!” Nevaram nedoties, kā māc. Gulbis secina, jo:  “Galu galā visa mūsu dzīve ir ceļš uz Jeruzālemi. Jā, tur ir krusts un bēdas, grūtības un pretestība…, bet arī brīvības ceļš ir ceļš uz Jeruzālemi. Dzīvības ceļš ir ceļš uz Jeruzālemi, jo tikai aiz Golgātas kalna aust Lieldienu rīts. Tāds ir dzīves dzelzs likums –  jāiet, jādara, jāvar.” 

“Mēs dodamies uz Ukrainu!” Tā vēsta tie, kuri no diasporas atgriežas savā tēvzemē. Un viņi zina, kas viņus gaida! Karš. Cīņa, ciešanas, varbūt pat nāve. Viņiem nav apslēpts nekas - televīzijā, internetā visas ziņas liecina, kas viņus sagaida. Gandrīz visai pasaulei uzbrukums Ukrainā atklāts  diennaktī!  Ir briesmīgi skatīties, briesmīgi neskatīties.  Nevaram palikt neziņā, cik tauta varonīgi cīnās pretim - kā Dāvids pret Goliātu. To teica viens reportieris. Bija dienas Latvijas vēsturē, kad to pašu teica par mūsu tautiešiem. Mēs zinām, ko nozīmē uzvarēt, tad zaudēt savu brīvību. Paldies Dievam, mēs arī zinām, ka pēdējais vārds nepiederēja tiem, kuri iedomājās, ka iznīcinās tautu, to okupējot.  

Mēs dodamies Ciešanu laikā – līdz ar Jēzu, līdz ar cietējiem, līdz ar cīnītājiem.  Lielās lūdzamās dienas svētīti, ar pelniem apzīmēti, dosimies līdzi katram, kas lūdz pēc miera, pēc grēka un ļaunuma uzvaras. Mēs neesam vieni.  Lūgšanās dosimies līdzi Ukrainas tautai un tiem, kas Krievijā riskē ar visu, lai lūgtu pēc miera. Pāri visam, lūgsim pēc miera un kara uzbrukumu beigām. Ziedosim, dosimies demonstrācijās, rakstīsim valstu vadītājiem; būsim nomodā lūgšanās par tiem, kas cīnās un cieš. 

Kristus asins liecinieks Apustulis Pāvils zināja, kā drosmīgi pastāvēt ticībā, cerībā un mīlestībā. Viņš rakstīja:   “Esiet stipri Kungā un viņa spēka varenībā!...Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu stāties pretī velna viltībā…uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu!  Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dieva Garā ik brīdi!” (Efez. 6:10,11,17)  Ik brīdi.  

Dosimies uz Jeruzālemi un uz Augšāmcelšanās rītu! Lai Dievs svētī un pasargā ceļojumā.

+ Lauma Zušēvica

We pray in solidarity with the suffering even as we feel our helplessness.  We trust in you, Christ, to be there with those who are seeking your help.  You know what it means to directly face the enemy.  You have conquered the powers that lead to death, you have conquered death itself. In your mercy, grace, compassion, and love, we pray, Lord, stand by and strengthen all who are so afraid and desperate to protect those whom they love. Protect them and grant wisdom to all who are working so very hard to save their country. 

Heavenly Father, hear our prayers for all your children. Fill us with courage to do what we can to help those who stand against forces they alone cannot control. Grant us what is necessary to help meet their needs. We ask this in the name of your Son, our Savior Jesus Christ.  Amen.

Archbishop

Tiem, kas gājuši kaujas laukā, kas aizstāv savu tēvuzemi, kas cīnās par taisnību un tiesu, esi Tu sargs un palīgs!

Tiem, kas gatavi stāvēt un cīnīties par Ukrainas neatkarību un drošību, kas palikuši uz vietas, lai pasaulei dotu patiesu liecību par notiekošo, kas meklē veidus kā ierobežot naida un ļaunuma izplatīšanos, kas vēlas rast miera ceļu, esi Tu sargs un palīgs! 

Mēs lūdzam, lai nāk Tava valstība un miers un cerība caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, mūsu Kungu – Jo Tu esi mūsu sargs un palīgs!

Āmen.

Dieva miers ar mums visiem!

Prāv. Anita Vārsberga-Pāža

2022. gada 24. februārī

Sniegs nesteidzas, tas neapstājas. Uz mirkli pasaule šķiet apklāta maigumā. Liekas iespējams, ka miers varētu valdīt virs zemes tik ilgi, lai no debesīm atceļotu taisnība un abas Dieva svētības sastaptos dievišķīgās mīlestības skūpstā, kā reiz 85. psalma autors ilgojās. Pasaule aiztur elpu un lūdz, klusi prasa, vai kaŗš sāksies un savā tīklā ievilks valstis,  vienu pēc otras?  Vai nakts klusumu pāršķels ieroču kliedzieni. Kaut tā nebūtu, patiesi jālūdz, ka pasaule dotos miera ceļā.

Tikai raugoties iedegtā ielas laternā var izgudrot, vai vēl snieg. Tikai raugoties Gaismā, kas ir Kristus, var saprast, kas ir miers. Tad tik tālāk spēsim atrast miera ceļu. Saglabāt pasaulē mieru nav mūsu spēkos, bet lūgt spēku pārtapt par miera nesējiem?  To pats miera nesējs Jēzus gatavs dāvināt.  Lai mēs tad, kā sīkās, bet neatlaidīgās sniega pārslas, veiktu vienu Dieva darbu pēc otra.

 “Jūsu pieticība, (laipnība, lēnība, maigums? Tas tulkojums no angļu valodas varianta ‘gentleness’) lai top zināma visiem cilvēkiem!  Tas Kungs ir tuvu!” (Fil.4:5). Tas Kungs ir tuvu.  Šai atziņai ir sekas. Viņa tuvumā sirdī ieplūst meklētais miers un pamazām spējam izprast, kā darīt to, ko Pāvils ieteica: “Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū  Jēzu.” (Fil. 4:-7)

Mīļais Kungs, no sirds lūdzam – novērs karu un visus uzbrukumus Ukrainai.

Debestēvs, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes.  Svētī mūs un katru Tavu bērnu ar mieru, ar visu, kas liek manīt, cik Tu tuvu katram esi. Šajā tik nedrošā laikā dāvini ilgas svētlaimīgi kalpot kā miera nesējiem tur, kur katrs dzīvojam un lūdzam. Pamazām tā Tu apklāsi zemi ar taisnību, miera, žēlastības un mīlestības skaisto segu, tā Tu pasargāsi pasauli. To no sirds lūdzam Tava Dēla, mūsu Pestītāja Jēzus vārdā.  Viņš ir mūsu miers, lai Viņam pateicība mūžīgi.  Āmen.

+Lauma

Kad debesis ar zemi vienojas, cilvēce pamazām manīja, ka Vārds bija tapis miesa un Dievs Pats no mūžības bija nācis virs zemes pie cilvēkiem. Pie mums, kas ilgojās vēlreiz ticēt kā bērni tic, izbrīnā vērot debesis un ieraudzīt to vienu zvaigzni, kas spožāka par visām, jo tā mieru nes. Tā Kristus zvaigzne, kas spēj atjaunot cerību. 

Cerību, kas spēj izlauzties cauri tumsai, naidam, nespēkam un nemieram un atvērt debesis, no kuŗām skan arī mums eņģeļa vēsts: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs,  kas ir Kristus, Kungs!” 

Mums ir dzimis Glābējs, kaut tobrīd Viņš vēl silītē dusēja; drīz vien Viņš pasaulei vēstīs, ka jauna diena aust!  

Ka debesis un zeme savienotas Vārdā, kas tapa miesa, kaut tobrīd Viņš mājoja trauslā jaunpiedzimušā bērniņa miesā.  

Silītē dusot, Visvarenais Dieva Dēls bija absolūti atkarīgs no cilvēkiem.  Pārdomā šos vārdus bieži, padomā par tiem visiem, kuŗi šobrīd atkarīgi no mums!  Vai atbildības smagums audzis pandēmijas laikā? 

Vai grūtāk bijis atjaunot cerību, pārvarēt bailes, slimības, sēras un vientulību, kur nu vēl saprast šo juceklīgo laiku. Kā bērniņš dodies pie Viņa, kas mīlestībā dāvina Sevi – šī  dāvana nekad nenoveco, nesaplīst, nezaudē spēku, nedz nepazūd. Šī dāvana ir pats Jēzus, kas no silītes devās pie savējiem, “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:16) Viss piepildīts būs Viņā. Sapratīsim nabadzības, sāpju, ciešanu, prieka un mīlestības jēgu.  Sapratīsim, kā Viņā piepildīti visi Dieva apsolījumi.  Sapratīsim, kā nekas mūs nekad nespēs šķirt, pat ne nāve nē, no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Paldies Dievam, mums aug saprašana un spēja Viņu ieraudzīt, pilnu žēlastības un patiesības.

No mūžības pa zvaigžņu gaismas kāpnēm,  mīlestība zemei tuvojas… Tuvojas gan Ziemassvētki, tā arī 2022. gads.  Mēs nezinām, ko tas nesīs, kā tas mūs, Baznīcu un latvju tautu pārbaudīs, kā svētīs. Mēs zinām, ka esam bijuši Viņa žēlastības svētīti un vadīti caur gadu simtiem.  Uzticēsimies un lūgsim, lai Viņš dāvina, kā mums pietrūktu, lai mēs droši varētu doties Jēzus pēdās - no silītes pasaulē. Pie savējiem, ko mīlam, un pie tiem, kuŗus vēl nepazīstam. Pie tiem, kuŗi aug mūsu acu priekšā un dāvina mums tādu prieku, kā arī pie tiem, kuŗiem bailes mosties, vai vēlreiz riskēt mīlēt, piedot, citus apžēlot. Pie tiem, par kuŗiem nekad nebeigsim pateikties, kā arī pie tiem, kas mūs māca pacietību un audzina mūsu ticību.  

No sirds pateicos Dievam par jums, kas kopā esat mūsu Baznīca un kalpojiet Viņam ar savām dāvanām. Lai Dievs svētī Baznīcu, Latviju, pasauli un katru jūs. Novēlu jums skaistu Adventa laiku un Kristus piedzimšanas svētkus, novēlu jums arī izbrīnā debesīs raudzīties, apstāties un klusēt, un saņemt to svēto miera skūpstu, ko Svētā naktī dāvina mums Dievs.  Kristus mīlestībā,

+ Lauma Zuševica

Beidzot pēc pusotra gada es atkal lidoju laikā, kad daba ir apliecinājusi, ka tuvojas pārmaiņas. Daudziem pandēmijas dēļ pasaule uz ilgāku laiku bija izmainījusies. Man tā ierobežoja ceļošanu, vismaz lidojot. 2020. gada janvārī bija pēdējā reize, kad lidoju.  Bet šī gada 18. septembrī man bija jābūt Linkolnā, lai vadītu piemiņas dievkalpojumu mācītājam Vitautam Grīnvaldam, kurš mira 2020. gada 29. martā. 

Gan turp, gan atpakaļ ceļā lidoju kopā ar Purdue universitātes sieviešu futbola  komandu. Tā kā lidmašīna bija samērā maza, viegli bija sarunāties, un arī saklausīt, par ko savā starpā runāja jaunietes. Grūti bija nedzirdēt viņu sarunas, jo sevišķi kādu samērā skaļu sarunu starp divām draudzenēm: viena no draudzenēm centās izskaidrot, kādēļ viņa pārtraukusi attiecības ar savu sirdsdraugu. Tas saistījās ar ticību un to, kā katrs izprata ticību, piederību Dievam un Bībeles patiesību. Dzirdētais lika man domāt par tekstu, ko biju izvēlējusies, lai pieminētu mācītāju Vitautu Grīnvaldu.     

Sālamana vārdi 1965. gada tulkojumā skan šādi:  “No tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi, bet kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?” Tā tulkojot tiek uzrunāti visi: viņš, viņa, katrs cilvēks, arī jaunā sportiste, kas, šķiet, juta, ka viņas balss netiek līdzvērtīgi novērtēta, kaut arī viņa paļaujas Dievam, kad meklē atbildes uz ētiskiem jautājumiem.

Savukārt, 1680. gadā Ernests Gliks tulkoja šo tekstu šādi: “Tā vīra soļi nāk no tā Kunga, kā varētu tad tas cilvēks izprast savu ceļu”, bet 2012. gada tulkojums skan: “Vīrs staigā, kur Kungs liek, kā lai cilvēks zina savu ceļu?” Ebreju valodā runa ir par vīrieti, arī grieķu valodas tulkojumā tas parādās. Tomēr, varbūt kādā variantā, manuskriptā tulkotāji atrada pamatojumu tulkot tā, lai visi tiktu uzrunāti, lai katrs cilvēks izprastu, ka, dzīvojot ticībā, noteicošais nav tas, cik tu pats ar saviem spēkiem esi izgudrojis vai zini, nedz arī tas, cik tu spēsi saprast visu, kas notiek tavā dzīvē. Nē, noteicošais ir tas, cik spēsi Dievam uzticēties un Viņam sekot, kad Tavi soļi iegriežas neparedzētos ceļos.   

Mācītāja Vitauta Grīnvalda dzīvesstāsts atklāj, ka viņš ne vienu reizi vien piedzīvojis šīs atziņas: piemēram, vai tā patiešām bija tikai nejauša satikšanās ar prāvestu Pāvilu Ķirsonu vācu bēgļu nometnē?  Vitauts bija tik jauns karavīrs, kas nebija vēl paspējis absolvēt pat vidusskolu, bet jau dzīves skolā bija iemācījies,  ko nozīmē redzēt to, ko nevēlies vairs nekad atcerēties un kas jāpārdzīvo, gandrīz nomirstot slimnīcā. Prāvesta Ķirsona ticības mācību stundas dziļi ietekmēja Vitautu, kā arī Laimdotu Grendzi un daudzus latviešu jauniešus, tai skaitā arī Vili Vārsbergu. Šo jauniešu dzīvēs notika  lielas pārmaiņas. Vitauts bija nodomājis studēt matemātiku un inženierzinātnes, bet, pēc mācībām pie prāvesta Pāvila Ķirsona, viņš dodas studēt teoloģiju luterāņu seminārā.  

Varbūt arī viņu starpā notika sarunas ārpus stundām? Varbūt ne lidmašīnā, bet, kas to lai zina? Rudens ir pie durvīm, bet pasaules malu malās skolas durvis jau atvērušās. Gan ar maskām, gan bez, studenti dodas mācīties. Kaut starp viņu skolotājiem būtu tādi kā prāvests Pāvils Ķirsons, kurš palīdzēja jaunajiem latviešiem saprast, kā Dievs viņu soļus bija vadījis, kā viss, kas bija noticis, redzēts, piedzīvots ar traģiskām sekām Latvijai un neskaitāmiem cilvēku bērniem, nenozīmēja, ka Dievs viņus bija atstājis. 

Mācītājs Vitauts Grīnvalds jau pirms savas nāves bija atstājis norādes savām bērēm. Dziesmas, Bībeles teksti, izvadītāji bija uzskaitīti vēstulē savai sievai, Liesmai, lai viņa zinātu,  kā rīkoties pēc viņa nāves. Taču nenotika tā,  kā viņš bija paredzējis. Liesma nomira 2012. gadā, tātad, astoņus gadus pirms brīža, kad viņš pats, atgriezies Latvijā, netālu no dzimtās vietas, nomira Raunā.  “…kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?” 

Viņa sen izmeklētie Dieva vārdi tika nolasīti piemiņas brīdī. No visiem Jaunās Derības vārdiem viņš bija izvēlējies Jāņa 1. vēst. 4:16-18, kur minēts, ka Dievs ir mīlestība un, ka pilnīga mīlestība aizdzen bailes.  Un no Mateja ev. teksts no  5: 1-10, kas ir Evaņģēlija vārdi, kas ievada Jēzus Kalna sprediķi. Tik piemēroti dzirdēt iedrošinājumu: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” Tik ļoti pamācošs ir apliecinājums: Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder debesu valstība.” Var notikt tik daudz, ko nesaprotam, kas liekas netaisnīgi, bet Kristus dāvina pavisam citu perspektīvu: pat ciešanās, pārbaudījumos, visās dzīves straujās pārmaiņās atliek mums uzticēties, sekot Tam, kas nosaka, kurp dodas mūsu ceļš, kas dažkārt arī citu cilvēku ietekmēts.

Ceru, ka studente no Purdue turpinās ticībā augt un viņai būs labi skolotāji! Sarma Eglīte, es un vēl daudz citi jaunieši, kuri pirmo reizi satikām mācītāju Vitautu Grīnvaldu pirms 50 gadiem Garezerā, bijām nedaudz jaunāki par šo studenti, kuras sarunu es dzirdēju lidmašīnā. Mācītājs Vitauts mācēja ieklausīties sirds valodā un mums atklāt jaunas iespējas, kā izprast Dievu un sevi pašu. Kaut mums katram būtu tāds skolotājs vai mēs katrs pats varētu būt tāds skolotājs, kāds bija mācītājs Vitauts! 

Kā aplī dodas Dieva laiks, nomainās gadalaiki, izmainās cilvēku dzīves, paliek atmiņas, par kurām pateikties, rodas jaunas iespējas ticībā augt.  Varbūt Tu esi tas, pie kura Dievs vadīs kādu cilvēku: jaunu, ne tik jaunu, bērniņu, sievieti vai vīrieti. Varbūt Tu būsi tas, kurš uzdrīkstēsies pārtulkot Dieva Vārdu un Viņa atklāsmi tā, lai ikviens tiktu uzrunāts un iekļauts Viņa mīļoto bērnu lokā! Nav jābaidās vai jāzina atbildes uz visiem jautājumiem. Kādreiz pietiek saklausīt jautājumus. Kādreiz pietiek aicināt uzticēties Tam, kas vada soli pa solim – no vasaras rudenī, no šīs dzīves mūžībā.  Mums ir un būs klāt Dievs, kas ir Mīlestība un Viņa Dēls, kas ir un būs Ceļš, Patiesība un Dzīvība! Laikā un mūžībā. 

Pirms paredzētā laika ielidojām Čikāgā. Jauki! Visi domāja: ātrāk tiksim mājās. Bet tad gaidījām pusstundu, lai piebrauktu pie vārtiem. Vai jums arī tā ir noticis? Tu, cilvēks,  domā vienu, bet notiek kas cits, un tad tieši tajā pusstundā notiek sarunas, ko vēl ilgi neaizmirsīsi. 

Vai tas bija Viņa nodoms, no kura atkarīgi ikviena cilvēka soļi?..  Kurš gan zina un izprot savu ceļu?  Dievs! Un, galu galā, vai ar to nepietiek? 

Lai Viņš dāvina skaistu, ar krāsām un dziļām domām bagātu rudens laiku! Nenokavējiet iespēju dalīties Viņa mīlestībā! Pat lidmašinā...

 

+ Lauma

On that powerfully windy day, not wanting to listen to news, again, I turned the dial and immediately recognized the soulful melody. The hauntingly beautiful song, sung by the group Kansas, has always created a sense of resignation, as if life is meaningless, our efforts futile: “Dust in the wind, all we are is dust in the wind.” Truly, unexpectedly, a different thought came to mind. So what if you are dust in the wind – that really is life affirming, if you believe the wind that is carrying you is the Holy Spirit!

Yes, there are days when you feel like ‘dust in the wind’, and, yes, your body one might day be ‘dust in the wind’, but what if you just knew that you are always - body and soul - sustained by God’s power of grace, life, creativity, and love that the Holy Spirit gifts us? Something changes if we know, that even though our bodies one day will return to the earth as dust, who we really are, our spirit will not be forgotten, but lifted up, as if ‘on the wings of an eagle’ (Is 40:31), carrying us then, as we have been carried throughout life. As the Holy Spirit has sustained Christ’s living body, the Church, from its day of birth to this day, as it works through times of challenges and changes.

Letting His Spirit carry us does not mean understanding just how it happens. The amazing musician, Louie Armstrong, is alleged to have remarked that rhythm is “What if you’ve got it, you don’t need a definition; and if you don’t got it, no definition is any good.” Might that be true of the Holy Spirit! We really can’t explain it, but when you experience it? Everything changes.

Yes, our bodies might be ‘dust in the wind’ that returns to the earth, as Ecclesiastes 3:20 proclaims, "All are from the dust, and to dust all return.", but, as Peter proclaimed that first Pentecost day: “...everyone who calls on the name of the Lord will be saved.” (Acts 2:21) Then the more hopeful words written a little later in Ecclesiastes are made forever true because of the resurrection of our Lord Jesus: “and the dust returns to the earth as it once was, and the life breath returns to God who gave it!” (12:7).

May you have a blessed Pentecost day! May God’s Holy Spirit, like the wind, ever moving, unseen, keep lifting us all ever closer to Him and one another!