Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu, vientulības un tomēr.  Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt? Viņi saprot, varbūt vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs. Mēs ticam, ka nāve ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs, lai mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.

Pāvila spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā, liecinot: “Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve… Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (I Kor. 15:26 un 54-57) Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski parādījās evaņģēliji.  Pāvils citē Vecās Derības tekstus, lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus: “Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.” (25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14) Gan pravietis Jesajs, gan Hozejs darbojās apmēram gados no 734. līdz 722. pirms Kristus. Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts Kristus augšāmcelšanās notikumā.

Bet, ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un lūgšanās atklāj,  ka jūtas kā “miruši”, jo tik grūti tālāk dzīvot? Kad jūt, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu! Ko tad? Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no mašīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem? Telpas, draudzes ‘māja’ pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm. Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu, jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī tas, ko baudām pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjas atbilde sērās nonākušajam? Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?

Apustulis Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo. Vienā pantā viņš pat vēsta: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas (sic), kas nemīl, paliek nāvē.” (I Jņ. 3:14) Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt, jo ir redzējis, kā tas notiek? Kad, mīlot cits citus, ‘nāve ir aprīta uzvarā’? Viņš ir pārliecināts, ka, mīlot cits citu, mēs jau šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā! Un Jāņa evaņģēlijā lasām Kristus apsolījumu, kas to apstiprina: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu dzīvības maize.” (Jņ. 6:47-48). Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai nē? Mēs zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinām Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jņ. 14:1)

Kristietības pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem.  Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas, Dieva Vārdi. Varbūt, ka  tika nolasīta kāda apustuļu vēstule, varbūt, ka dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts, ko ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu pieminēdami. Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību – kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara! Kā apustulis Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”

Tik bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodas draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas? No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietes devās prom, atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.” (Mt. 28:7a un 8) Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās zāles.

Tukšā kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un Viņam un cits citam kalpot mīlestības spēkā, jo, kas nemīl, paliek nāvē. Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks! No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā, skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! Archibīskape + Lauma

Pēc nedēļas ar Dieva palīgu būšu Dienvidfloridas draudzē, kur notiks Dr. Aivas Rozenbergas-Drummond ordinācija. Cik brīnišķīgi ir atsaukties Kristus aicinājumam! Lai Dievs svētī viņu, lai caur viņas kalpošanu LELBA austrumu apgabalā, Dienvidfloridas draudzē un visā LELBāL katram atklātos Kristus un Viņa želastība, kā arī Dieva Vārda patiesība caur viņas vokācijas izpratni un piešķirtām dāvanām! Viņai ir St. Paul Luterāņu semināra, MN, doktora grāds pastorālajā aprūpē un konsultēšanā. Tik labi, ka viņa kalpos arī mūsu Baznīcā! Lūgšanās būsim vienoti ar viņu!

Šodien savās lūgšanās un pārdomās par to, ko nozīmē atsaukties Kristus aicinājumam un gadu pēc gada turpināt kalpot, nonācu pie nelaiķa Archibīskapa Dr. Teodora Grīnberga raksta par Svētā Gara dāvanām. Citējot Pāvila vēstuli Efeziešiem 1: 15-19, viņš, šķiet, to pats tulkoja, jo tieši tādu tulkojumu neatradu nevienā latviešu Bībelē, kas man pieejama:

“…kad dzirdēju par jūsu ticību uz Kungu Jēzu Kristu un par jūsu mīlestību uz visiem Dieva svētajiem, es nebeidzu pateikties Dievam par jums un pieminēju jūs savās lūgšanās, lūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Viņa godības pilnais Tēvs dotu jums gudrības un atklāsmes garu, lai jūs izprastu Dievu labāk un labāk un lai Viņš dotu apgaismotas prāta acis, ka jūs atzītu, cik lielas ir lietas, uz ko varat cerēt sava aicinājuma dēļ un cik neizsmeļama ir bagātība, kuŗa nāks pār Dieva svētajiem, un ar cik lielu spēka mēru Viņš ir iestājies par mums, kas ticam.”

Man likās tik skaists viņa tulkojums. Pārlasiet paši citos tulkojumos, padomājiet, ko viņa tulkojums atklāj par paša Archibīskapa ticības izpratni un cerību! Novēlu jums dievpalīgu, labāk un labāk izprast, ka mēs visi, kas ticībā Jēzum esam kristīti Viņa vārdā, esam ķēnišķīgi priesteri! (I Pēt. 2:9) Mēs visi esam Dieva īpašums, “lai paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā!” (I Pēt. 2:9)

Pēc 365 dienām klāt būs Latvijas valsts simtgades diena. Aicinu LELBĀL visā pasaulē katrā no šīm dienām pavadīt vismaz 365 sekundes, lūdzot kopā ar mūsu latvju tautu. Tā  kā 365 sekundes ir 6.08333 minūtes, iesaku noapaļot uz 7 minūtēm, lai būtu vieglāk atcerēties. 

Un, kas, ja mēs norunātu, ka visi LELBĀL locekļi, vai tie dzīvotu Austrālijā vai Latvijā, Venecuēlā vai Īrijā, katrs būtu lūgšanā tās 7 minūtes, katru rītu pulksten 7? Ar pirmiem saules stariem lai celtos mūsu lūgšanas, vienotas ar mūsu tautu un ar Dievu, kuŗam pateicamies par šo dienu un katru nākamo! 

Apbrīnojamā žēlastībā Dievs turpina svētīt mūsu latvju tautu visā pasaulē ar iespējām kopā sanākt un lūgt par citiem un ar citiem mūsu tautas brāļiem un māsām. Latvijas Republikas Kultūras ministrija rakstīja: “Simtgades norises veidotas, lai nostiprinātu esošās un radītu paliekošas vērtības nākotnei, kā arī aizsāktu ilgtermiņa aktivitātes, īpašu uzmanību pievēršot reģioniem, bērniem un jauniešiem.” Atsauksimies! 

7 minūšu laikā droši, ka varam lūgt, lai Dieva Gars iedvesmo un dāvina radošas idejas un atklāj, kā mēs varam vēl vairāk kalpot, lai mūsu tautas bērni, jaunieši, sirmgalvji - katrs izjustu mūsu un Kristus mīlestību. Lai katram atjaunotos cerība, ka patiesi mūsu vidū piedzīvojam dziesmas vārdus: “Mēs viena tauta, viena saime…”

Dievs lai dāvina skaistus svētkus! Būsim vienoti priekā, pateicībā un tautas mīlestībā! Sāksim ar lūgšanām, jo tās ir tik dārgas dāvanas Latvijai, bet ‘maksās’ mums tikai mazliet vairāk kā 42 stundas visu gadu – vienu darba nedēļu! Nešaubaties, būs arī jums veltes no Tā, kas zina katra mūsu vajadzības un atbild žēlastībā. Lūdzu, pierakstiet savas lūgšanas un pārdomas. Ik pa laikam aicināšu ar rakstīto dalīties. Ja gadījumā mūsu Valsts svētku dienā tā noderētu iesākt paša lūgšanu, pievienoju vienu 18. novembrim. Ar Dieva svētību dosimies! Uz tikšanos rītdien 7 no rīta!  

Jūsu

+ Lauma Zušēvica

Archibīskape

Lūgšana 18. novembrim

Kungs, Visuvarenais debesu Tēvs –

Piemini Latviju.

Piemini Latviju un viņas cerības un sapņus –

Piemini Latviju un viņas sāpes un bēdas.

Šodien liec atmosties gatavībā cerību par drošu, taisnīgu, gaišu Latvijas rītdienu pārvērst darbos un lēmumos, kas saskan ar Tavu prātu un Tavu patiesību, kas ir mūžīga.

Vairo mūsu ticību un paļāvību Tev, vienīgi Tevi neierobežo laiks un telpa. Tu zini, kas bijis, ir un būs. Novērsi ļaunu un to, kas varētu apdraudēt mūsu tautu, vai citas tautas, kas grib dzīvot mierā. 

Mīļais Debestēvs, vairo savstarpēju mīlestību un svētī katru ģimeni. Kaut katra māte, tēvs, bērns un piederīgais arī sajustu, ka mēs, Kungs, Tava Baznīca, esam ģimene, kas katru gaida un stāv gatava kopā augt un izaugt par vēl pilnīgākiem Tevis mīļotiem, Kristus atpestītiem un iedvesmotiem bērniem.

Tūkstoškārt mēs Tev pateicamies par to brīvību, kuŗā mēs  dzīvojam. Māci mums to novērtēt, to aizstāvēt un nekad, nekad neaizmirst, cik dārga tā, un ko tas nozīmē, kad tā tiek nozagta. Paldies par katru, kas reiz par tās brīvību cīnījās.  Viņus ar cieņu pieminam un lūdzam par tiem, kas turpina strādāt par labu mūsu latvju tautai un Baznīcai, tuvumā un tālumā.

Dievs, sargi mūsu tēvu zemi un katru mūs, kas Tev pateicās, ka esi lēmis mūs svētīt ar piederību Latvijai! Šodien, rīt un mūžīgi. To lūdzam Tava Dēla, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

Šorīt domāju par to, cik viss Tavā dzīvē pārvērtās, kad Dieva Vārda patiesība reiz Tevi sagrāba un nelaida Tevi vaļā! Žēlastības spēka atbrīvots, Tu jaunā garā un tautas valodā sludināji evaņģēliju! Tas vēl skan un dzīves izmaina. Nesen viens tāds rakstīja, ka pirmo reizi tā pa īstam atklājot Kristus žēlastību, viņš pēkšņi jutās kā kabata, ko Dievs izvilka ‘no dzīves’ un apgrieza uz otru pusi. Viss, kas bija putekļu apklāts, nepārbaudīts, tika ‘no kabatas’ izkratīts un atbrīvojās vieta visam, ko Dievs gribēja dāvināt! Kaut mēs Reformācijas garā nebaidītos pārbaudīt, kas ir mūsu Baznīcas un mūsu dvēseles kabatās.  

Tu daudz pārbaudīji, kas Tavu dzīvi bija definējis, arī piedzīvojot lielas pārmaiņas. Tu salaulājies ar Katrīnu von Boru un Dievs jums dāvināja ģimeni. Bērniņi ap Tevi čaloja, kamēr Tu lasīji Svētos Rakstus. Vai Tu mums atgādinātu pārbaudīt, ko mūsu bērni domā par Dievu, vai jautā? Mazais Katehisms bija Tava atbilde viņiem. Tu šo darbu uzskatīji par savu svarīgāko teoloģijas rakstu. Paldies par to un kā no paša sākuma Tu tajā māci katrā bauslī saskatīt ne tikai aizliegumu, ‘tev nebūs’, bet ‘tev būs’ iespēju īstenot Kristus zelta bausli: “...visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mt. 7:12) Vēl ir iespēja mācīties, atjaunoties ticībā un reformēt to, kam jāpārtop.   

Mācītāj, ievadot Lielo Katehismu, Tu garīdzniekiem aizrādīji neiedomāties, ka viņi visu jau zina, ka nebūtu vairs jāmācās: “...arī es esmu doktors un sludinātājs, tikpat pieredzējis un izglītots kā visi šie pārdrošnieki, tomēr es daru kā bērns, kas mācās katehismu, - es to lasu un atkārtoju vārdu pa vārdam ir rītu un, kad man ir laiks, svēto lūgšanu, baušļus, ticības apliecību, psalmu u.t.t. un tomēr man vēl ik dienas ir jāturpina lasīt un studēt, taču es vēl neesamu to apguvis tā, kā velātos, un man jāpaliek bērnam un katehisma skolniekam, kāds es labprāt palieku.” Vai Tu manīji, ka Reformācija nesīs sekas, ko Tu nebūtu paredzējis? Vai to pašu Tu šodien teiktu: ka tikai Dievs zina, kas rītdien būs, bet mēs pazīstam Pestītāju, kam sekojot droši esam šinī laikā un mūžībā.

Ārā ir gaišs, bet vēl ir 31. oktobris. LELBāL Virsvalde līdz ar jums Dievam pateicas par Reformāciju un par māc. Dr. Mārtiņu Luteru. Pirms 500 gadiem iesākās kustība, kas vēl turpina pārvērst pasauli, kad viens pēc otra Dieva bērns atver Viņa Vārdus, sastop Kristu un, Viņa žēlastības spēka atbrīvots, brīvprātīgi padodas Svētā Gara vadībai, kalpojot līdzcilvēkiem un godinot vissvēto, Trīsvienīgo Dievu. Priecāsimies par šo dienu, kad dēļ Reformācijas arī mūsu Baznīca atzīmē savu 500. dzimšanas dienu! 

No sirds cits citu apsveiksim, lūgšanās būsim vienoti un kalposim arvien ar prieku!

+ Lauma

Sinode tika atklāta ar svinīgu dievkalpojumu, visus vienojot dziesmās un pārdomās. Sinodē mūs sveica vairāki ciemiņi – māc. Douglas Reble, Kanādas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas Austrumu sinodes bīskapa asistents, kurš nodeva sveicienus no sava bīskapa un apgabala, Austrumu sinodes mācītājs Thomas Mertz no Sv.Jāņa Luterāņu baznīcas Hamiltonā izteica pateicības vārdus par sadraudzību ar prāvestu emer. Dāvi Kaņepu un viņa iesaistīšanos Luterāņu baznīcā Kanādā. Canadian Lutheran World Relief pārstāve Jennifer Arden pateicās par mūsu baznīcas atbalstu viņu organizācijai. Lutheran Immigration and Refugee Service (LIRS) prezidente Linda Hartke pateicās par iespēju būt kopā ar mums jau trešo sinodi. Viņa sniedza emocionālu runu, dodot vairākus piemērus par bēgļiem un viņu dzīves stāstiem, aicinot ikvienu veidot kultūru, kura ir citu uzņemoša un patvērumu dodoša, un nevis naida, baiļu pilna.