Kad mūsu piemiņa ir aizvesto un zudušo vienīgais piemineklis
Daudziem šī diena būs kā visas citas, bet latvietis tai nedrīkst paiet garām bez lūgšanām. Mūsu latvju tautai 14. jūnijs nedrīkst kļūt par tikai "vēl vienu dienu". Kas tad pieminēs tos, kas tai dienā un dienās pēc tam piedzīvoja teroru, ārprātu, nāvi, nežēlību?! Man reiz prasīja: “Kāpēc vēl ik gadu pulcējāmies svētbrīdī pie aizvesto pieminekļa? Ir taču pagājuši tik daudz gadu, un arī dievlūdzēju skaits kļūst arvien mazāks.” Patiesība, bet vajag jau tikai divus, lai Pestītājs būtu klāt un uzklausītu lūgšanas, ko vēl čukst tie, kuru sirdis gatavas vēlreiz skumt, arī lai neaizmirstu, kā līdzi just. Spēja līdzi just ir pretspēks apātijai, kas ir reāls apdraudējums pasaules mieram. 14. jūnija piemiņas brīži ir arī pretspēks aizmirstībai, un tā ir bīstama.
Tādēļ vēlreiz aicinu šodien neaizmirst, bet kopā sanākt un, ja vien tas neiespējams, tad domās līdz aizceļot pagātnē un uz mirkli līdzi just tiem latviešu bēgļiem, kas pēc sešiem gadiem 14. jūnijā pulcējās Sillenbuchas baznīcā un dziedāja:
[...]
Par tiem, kas projām dzīti no mūsu tēvzemes,
Dievs Tēvs, mēs Tevi lūdzam no sirds un dvēseles,
Lai savos sāpju ceļos tie kaut cik remdētos...
Iet viņi svešos ceļos un sāpju dzelmēs grimst;
Bet daudziem nāves ēnā sirds gurdā pukstēt rimst,
Lai tiem, kas paliek turpu, Dievs vieglas smiltis dod;
Bet tie, kas pārcietuši, lai ceļu pie mums rod.
Ieskatieties mākslinieces Laisteres tikai pirms trim gadiem tapušajā gleznā! Viņas sirds arī nevarēja šo dienu aizmirst! Katram šis tēls nozīmēs ko citu, man no vagona lidojošie tauriņi liek augšup celties pateicības lūgšanām, ka Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība, nāves uzvarētājs, cietējs, kas spēja un spēj līdzi just katram, kas nav Viņa aizmirsti. Nekad! Mums nav jāskumst kā tiem, kam nav cerības! Lai Dievs svētī jūs atceroties, lūdzot, pieminot, sirdis atverot līdzjūtībā un arvien drošākā paļāvībā Kristum, kura mīlestība nekad nebeidzas, bet vieno mirušos un dzīvos!Kad mūsu piemiņa ir aizvesto un zudušo vienīgais piemineklis.
Pateicos Ap. Linkolnas draudzei par atsūtīto pagājušā gada Tautas sēru dievkalpojuma lapiņu.
Publicēts 15|06|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Sveicam mūsu mīļo Archibīskapi Laumu ordinācijas 40. gadadienā!
Ko rakstīt šādā dienā, kad visas domas ceļo uz brīdi, kad nelaiķis Arch. Arnolds Lūsis mani ordinēja? Tik viens vārds skan caur visām domām: paldies! Paldies Dievam Debestēvam, Pestītājam Jēzum, kalpošanas iedvesmotājam Svētajam Garam!
Paldies par Baznīcu, kas reiz saredzēja manī to, ko kādreiz pati nespēju! Paldies par mana aicinājuma apstiprinājumu un nepārtraukto atbalstu manai kalpošanai! Paldies par katru iespēju būt kopā un mācīt, sapņot, kopā kalpot ar visu mūsu Baznīcu Kristus mīlestības un žēlastības spēkā!
[...]
Paldies par draudzi, kas jau 30 no 40 gadiem ir ar savu ticību un darbiem apliecinājusi, cik patiesi Dievs Svētais Gars dzīvu dara visu un visus!
Zinu - bez draudzes lūgšanām, ticības, padomiem, atbalsta un sirds siltuma es nebūtu varējusi kalpot ne tikvien draudzē, bet arī plašāk mūsu Baznīcā. To darbu neizmērojami svētīja laba sadarbība ar Tiju Abulu. Ja sāktu visu vārdus minēt, neviens vairs nelasītu, tādēļ lūdzu no sirds, kaut Dievs dotu katram zināt, cik daudz jūs cienu un mīlu un pateicos par kopā nokalpotajiem gadiem!
Zinu - bez draudzes lūgšanām, ticības, padomiem, atbalsta un sirds siltuma es nebūtu varējusi kalpot ārpus tās. Ja sāktu visu vārdus minēt, neviens vairs nelasītu, tādēļ lūdzu no sirds, kaut Dievs dotu katram zināt, cik daudz jūs cienu un mīlu un pateicos par kopā nokalpotajiem gadiem!
Paldies par jums, manām amata māsām un amata brāļiem! Kas par žēlastību kopā ar jums un visiem, kas ir mūsu māsas un brāļi Kristū, kopā strādāt Baznīcā, kopā lūgt, Dievu slavēt un teikt dievkalpojumos, konferencēs, nometnēs! Priekos un bēdās esam bijuši un būsim kopā. Iedomājos, cik laimīga es esmu - jau 40 gadus darīt to, kas nes sirdī tādu prieku un izraisa, jā, rūpes un kādreiz raizes, bet vienmēr pateicības pilnas lūgšanas par iespēju tā dzīvot, ka darbs neliekas kā darbs! Viss, viss ir žēlastība.
Paldies par ģimeni - gan to, kas ir ap mani, gan par to ģimenes daļu, kas jau debesīs! Ar Ivaru kopā pavadīti 38 no šiem 40 gadiem. Bez viņa atbalsta es nebūtu varējusi tā kalpot un kopā izaudzināt abas brīnišķīgās meitas! Tagad klāt ir viņu dzīves draugi un mazbērniņi, kas piešķīruši neizmērojāmu svētību visai dzīvei. Paldies!
Šodien Dieva priekšā ar dziļu pateicību un mīlestību pieminu manu mīļo mammiņu un papu, kā arī neskaitāmos mūžībā aizgājušos brāļus un māsas Kristū. No garīdzniekiem, kas toreiz 4. jūnijā bija ap mani, Dieva mierā aizgājuši Arch. Arnolds Lūsis, prāv. Laimdots Grendze, prāv. Kārlis Birznieks, māc. Jurjāns un māc. Kārlis Briedis. Paldies, ka mūsu Baznīcā vēl kalpo prāv. emer. Ivars Gaide, kas mani iesvētīja un iesaistīja tik pilnīgi draudzes dzīvē!
Šajos 40 gados man ir bijusi tā iespēja ticības svētceļojuma beigās būt klāt neskaitāmiem Dieva bērniem. Viņi visi un katrs manā sirdī atstājuši neizdzēšamas pēdas. Viņi tik daudz man ir mācījuši un palīdzējuši augt. Paldies...
Lūdzu un domāju par rītdienu un to, kas vēl būs. Zinu, ka tikai visi kopā, kas esam LELBāL, varēsim gan izveidot, gan sasniegt nākāmo gadu darbības mērķus. Kaut Dievs dotu mums vienotības Garā cits citam Kristus mīlestības un žēlastības spēkā un Viņa patiesības vadībā palīdzēt celt tālāk Dieva valstību te - virs zemes, kur vēl tik daudzi nav atklājuši, kāds Viņš ir, kas viņu Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs! Viss, viss lai nes godu un slavu Dievam un pateicību Jēzum!
Mīlestībā Viņam par katru dienu, ko Viņš žēlastībā dāvinājis...
https://www.facebook.com/LaumaZusevica/posts/570040006730541
Publicēts 05|06|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Priecīgus, Svētā Gara iedvesmotus Vasarsvētkus!
“Svētais Gars pūš, kur grib!” Priecīgus, Svētā Gara iedvesmotus Vasarsvētkus!
"Svētais Gars pūš, kur grib," tā Jēzus mācīja un tā tika pierakstīts Jāņa Evaņģēlijā 3:8. Pēc augšāmcelšanās un tieši pirms Viņš tika pacelts debesīs, Jēzus mācekļiem bija teicis: “Neaizejiet no Jeruzālemes, bet sagaidiet Tēva apsolījumu, ko jau dzirdējāt no manis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām kristīs Svētajā Garā… jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāk pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālēmē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” (Ap.d. 1:4b-5,8) Svētais Gars neievēro robežas - ne izredzētās tautas, ne Samarijas.
Svētais Gars pūš, kur gribēdams, un, šķiet, arī - kad vēlas. Jau vairākus gadu simteņus Dieva bērni bija gaidījuši pravietojumu piepildīšanos. Pirmajā kristīgās Baznīcas dzimšanas dienā apustulis Pēteris paziņoja, ka sen gaidītais brīdis klāt: "Tagad notiek tas, kas sacīts, caur pravieti Joēlu: pēdējās dienās notiks, saka Dievs, es izliešu savu Garu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm es izliešu savu Garu tajās dienās, un viņi pravietos.” (Ap.d. 2:16-18)
[...]
Svētais Gars pūš, kur gribēdams, ne dzimumu, ne vecuma ierobežots. Vai esi dēls, vai meita - Tev lemts pravietot! Vai esi jauns, vai sirmgalvis - tev būs skatīt redzējumus un sapņot sapņus! Un, ja esi kā kalps vai kalpone sistēmā, kas ierobežo tavu brīvību - arī Tev lemts pravietot! Kā apustulis Pāvils teica: “Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Kor. 3:17) Brīvība, ko spēj ierobežot tikai ilgas palikt attiecībās ar Jēzu caur Viņa vārdiem. Kā Viņš teica: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:32)
Svētais Gars pūš, kur grib! Paldies Dievam, Svētais Gars neievēro cilvēku radītos iedalījumus - ne ģeogrāfiskos, ne sociālos, ne teoloģiskos, ne ekonomiskos! Ārpus laika un telpas darbojas šis Svētais Gars, kas dzīvu dara katru un svētī mūs, kas Jēzum tic, ar brīnišķīgu dāvanu - Baznīcu!
Tā Dieva radīta, vadīta un svētīta, tās galva - vienīgi Kristus!
Vienalga, kuŗā pasaules malā dzīvojat vai kuŗai paaudzei piederīgs esat, vai kādos apstākļos dzīvojat, lai Svētais Gars arī pūstu un plūstu uz jums, iedvesmojot un sapulcinot draudzēs - mūsu Baznīcas ģimenēs! Priecāsimies šinī dienā, jo ar visām grūtībām un pārpratumiem, izaicinājumiem un uzdevumiem, paldies Dievam, Kristus vadītā Baznīca vēl dzīvo! Jā, mums daudz vēl jāaug un no jauna, šķiet, jāiemācās tas, ko zināja mūsu pirmās kristīgās māsas un brāļi:
“Tie pastāvējā apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās… un visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” (Ap.d. 2:42,44) Jo Svētais Gars bija klāt un, kur ir Gars, tur cilvēks top atjaunots, iedvesmots, sagatavots katram darbam, tur cilvēks top svētīts!
No sirds novēlu jums priecīgus, svētīgus Svētā Gara Svētkus un visai Baznīcai, kas kopā esam mēs, kas ticam mūsu brīnišķīgam Trīsvienīgam Dievam, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā!
Kristus mīlestībā,
Publicēts 20|05|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
LELBĀL VIEDOKLIS PAR IZMAIŅĀM LELB LIKUMĀ
Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca,
izmantojot vairāku Saeimas deputātu atbalstu, ir lūgusi iekļaut Saeimas darba
kārtībā jautājumu par izmaiņām LELB likumā. Šis likumprojekts ir izstrādāts bez
konsultācijām ar citām luterāņu baznīcām Latvijā. Tā kā pašreiz Latvijas
teritorijā un ārpus tās darbojas trīs luterāņu Baznīcas un to
draudzes, kā tās Latvijas ev. lut. baznīcas pēcteces, kuras darbību pārtrauca
Otrais Pasaules karš un sekojošā okupācija (Latvijas ev.lut. baznīca, kas
darbojas Latvijā un Īrijā- LELB; Latvijas ev.lut. Baznīca ārpus Latvijas,
kas darbojas pasaules mērogā, ieskaitot Latviju - LELBĀL; un Vācu ev. lut.
Baznīca Latvijā), būtu piemēroti, ņemot vērā šo vēsturisko procesu, kā arī
kristīgus savstarpējas cieņas principus, vienoties par baznīcu līdzvērtīgu
sadarbību, netaisni neizceļot vienas absolūtu prioritāti.
[...]
Tādēļ LELBĀL uzskata, ka
1. Ar grozījumiem "Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā" valsts bez tiesiska pamatojuma tiek iesaistīta LELB iekšēju
jautājumu risināšanā. Šajā likumprojektā iztirzātie jautājumi saistās vairāk ar
LELB Satversmi, nekā ar valsts likumdošanu.
Šī likuma pieņemšanas
gadījumā valsts ar likumu noteiktu baznīcas iekšējās lietas.
2. Likuma preambulā tiek izteikti
vēsturiski nepareizi apgalvojumi par LELB tiesisko pēctecību un vēsturisko
nepārtrauktību.
Baznīcai ārēju apstākļu dēļ sadaloties
vairākās daļās, Baznīca trimdā gan palika juridiskā un personu pēctecībā, bet
zaudēja savu zemi, turpretī Baznīcai savā zemē nācās uzņemties pat juridiskā
ziņā svešu varu noteicošo jūgu. Šajā situācijā nepieciešama savstarpēja
izpratne un līdzjūtība, bet ne paštaisnība;
3. Šis likumprojekts nepamatoti ierobežo
LELB draudžu pašnoteikšanās tiesības, izvēloties savu Baznīcas piederību.
LELB rīcība nenoliedzami pārsteidz, jo Latvijas Valsts Satversmes 99.
punkts apliecina, ka Baznīca ir atdalīta no valsts.
Lauma Zuševica
LELBĀL Arhibīskape
Kārlis Žols
LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests
Publicēts 19|04|2018
Ir klusā sestdiena. Ārā gāž lietus. Domās aizceļoju pie mācekļiem un krustā sistā, nu viņiem uz visiem laikiem, šķiet, mirušā Jēzus sekotājiem. Lielā piektdiena viņiem likās beigas visām viņu cerībām. Vai tajā sestdienā lija lietus kā paša Dieva asaras? Kopā saplūstot ar sērotāju?
[...]
Domāju, kā lietus sagatavo zemi saņemt sēklas, kuŗās paslēpta dzīvība, kas laužas uz āru! Reiz prāv. Ozols rakstīja: "Ticība ir kā sēkla - arī tai ir jālaužas uz āru!" Bet tajā sabata dienā ne mācekļi, ne citi Jēzus sekotāji nebija gatavi pat iziet no slēgtās istabas. Vēl bija laiks sērot, pat raudāt.
Gāž lietus, daba atspirgst, tuvojas pavasaris! Ko raudāt mums, kas jau sen zinām, ka Kristus ir augšāmcēlies! Un tomēr, vai šī diena nav tāda, ka gribas raudāt līdzi visiem, kas šodien cieš vai raud izsalkumā, izmisumā, bailēs, vientulībā, sāpēs, nemīlēti, nosodīti, atstumti, bez cerības? "Raudiet ar tiem, kas raud", reiz Pāvils teica, bet ne lai bez cerības atstātu otru, bet lai sev atgādinātu, ka esi cilvēks, kam sāp, kad otram sāp. Sāp arī, ka reiz Jēzum tā bija jācieš. Domāju, vai spēja līdzi just nebūs tā, kas, galu galā, atklās, ko īsti nozīmē mīlēt citam citu, kā Jēzus mūs ir mīlējis? Ja tev nesāp otra ciešanas, vai Tu viņu mīli?
Paldies, Kungs, ka šorīt līst lietus un Tu dāvini laiku sagatavot sevi lauzties ārā no visa, kas mums varētu likt domāt, ka nav cerības. Paldies, ka mēs jau zinām, ka Tu lēmi, ka Jēzus dzīvs no nāves kapa celsies! Gaidot rītdienu, Debestēvs, ja kāds šodien ir ciešanās, neļauj tam gaidīt. Dari, kā tikai Tu spēj, un arī caur mūsu lūgšanām atjauno cerību!
Publicēts 31|03|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Kristus augšāmcelšanās un dziedinošas zāles, smaržas, bēru mielasti...
Mācītājs
noskatījās, kā sanāca mīļie draudzes locekļi. Vēl vienas bēres, vēl viens
ceļojums uz kapsētu. Gandrīz vai katram mašīnā bija kaut kas, ar ko dalīties,
jo pusdienas bija paredzētas sērotāju ģimenes mājā. Iepriekšējā dienā visu bija
jāsagatavo. Mācītājs rakstīja: “Domāju, cik līdzīgi viņi sievietēm, kas pirmā
Lieldienu agrā rītā devās uz mirušā Jēzus kapa vietu, nesdamas smaržīgās zāles,
ko bija sagatavojušas. (Lk. 24:1) Ne jau
starp ēdieniem, kas tika gatavoti bēru mielastam, būtu bijušas smaržīgās zāles,
un tomēr,” mācītājs sev prasīja: “Vai arī klājot galdu ar saceptiem labumiem,
viņi necentās ‘izdzēst’ nāves brutālās īstenības smaržas?”
[...]Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz
sāpju, postu, vientulības un tomēr. Tie,
kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt? Viņi
saprot, varbūt vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs. Mēs ticam, ka nāve ir
aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam
piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs, lai
mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.
Pāvila
spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā, liecinot: “Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve… Kad iznīcīgais
ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies
rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve,
tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet,
paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (I Kor. 15:26
un 54-57) Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski
parādījās evaņģēliji. Pāvils citē Vecās
Derības tekstus, lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva
apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus: “Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs
Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.” (25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu
izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14) Gan
pravietis Jesajs, gan Hozejs darbojās apmēram gados no 734. līdz 722. pirms
Kristus. Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts Kristus augšāmcelšanās
notikumā.
Bet,
ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un
lūgšanās atklāj, ka jūtas kā “miruši”, jo
tik grūti tālāk dzīvot? Kad jūt, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to,
kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu! Ko tad? Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no
mašīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt
sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem?
Telpas, draudzes ‘māja’ pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par
dziedinošām zālēm. Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu,
jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī
tas, ko baudām pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjas atbilde
sērās nonākušajam? Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?
Apustulis
Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo. Vienā pantā
viņš pat vēsta: “Mēs zinām, ka esam no
nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas (sic), kas nemīl, paliek
nāvē.” (I Jņ. 3:14) Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt, jo
ir redzējis, kā tas notiek? Kad, mīlot cits citus, ‘nāve ir aprīta uzvarā’?
Viņš ir pārliecināts, ka, mīlot cits citu, mēs jau šīs dzīves laikā atņemam
nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā! Un Jāņa evaņģēlijā lasām Kristus
apsolījumu, kas to apstiprina: “Patiesi,
patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu dzīvības maize.”
(Jņ. 6:47-48). Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai nē? Mēs
zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet
mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinām Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam
un ticiet man!” (Jņ. 14:1)
Kristietības
pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem. Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas,
Dieva Vārdi. Varbūt, ka tika nolasīta
kāda apustuļu vēstule, varbūt, ka dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts,
ko ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu pieminēdami. Pie Viņa
galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību – kopā paēdot, cits citā
ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu
uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku
tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara! Kā apustulis
Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam
pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”
Tik
bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes
sadraudzības brīžiem pamazām prom dodas draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz
vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas?
No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietes devās prom, atbrīvotas no sērām,
ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties
un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās
steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt
šo vēsti viņa mācekļiem.” (Mt. 28:7a un 8) Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās
zāles.
Tukšā
kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus
augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā,
turpināsim lūgt un Viņam un cits citam kalpot mīlestības spēkā, jo, kas nemīl,
paliek nāvē. Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks! No
sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā, skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus
Augšāmcelšanās svētkus! Archibīskape +
Lauma
Publicēts 28|03|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Lai Dievs svētī
Lai Dievs svētī prāvesta Gunāra Lazdiņa ceļojumu uz Latviju un mūsu LELBāL Latvijā iecirkņa Sinodi!
Lai Dievs vada prāvestu Kārli Žolu un LELBāL Latvijas Pārvaldi, katru Sinodes dalībnieku un dalībnieci!
[...]
Pārdomāsim, ko katrs sirdī jūtam, lasot šodienas lozunga vārdus: "Tas Kungs ir uzticams! Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna." (2Tes. 3:3).
Savukārt, katoļu brāļu tulkojumā to lasām: "Bet Dievs ir uzticams. Viņš jūs stiprinās un sargās no ļauna". Šis tulkojums precīzāk atspoguļo kontrastu ar tekstu no iepriekšējā panta, kurā teikts, ka ne jau visi ir ticīgi.
Cik daudzreiz šis "bet" ir nesis svētību.
Noslēgšu ar Ciešanu laikam, šķiet, neatvietojamiem Pāvila vārdiem:
"Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." (Rom. 5:2-8)
Un vēlreiz, mudinot pārdomāt, dalos ar katoļu 1949. gada tulkojumu:
"Jo neviens taču nemirst par taisnīgo, par labo varbūt kāds uzņemtos mirt.
Bet Dievs apliecina savu mīlestību uz mums, jo īstā laikā, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, Kristus mūsu dēļ nomira".
Īstā laikā, Dieva laikā, lai paiet jums šīs dienas!
Pateicība Dievam!
Publicēts 09|03|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Ir Pelnu diena. Iesākas klusākais laiks Baznīcas gadā.
Tiekam aicināti šo laiku pavadīt lūgšanās - sevi pārbaudot, dziļāk ieskatoties dvēselē. Tiekam aicināti domāt par to, ko nozīmē tas, ka, kaut esam putekļi, Dievs mūs gaismā ceļ. Šī Kristus gaisma dziedina, kad tā sasniedz mūsu ēnas pusi. Pelnu diena iekrīt 14. februārī. Amerikā un vairākās citās valstīs daudzi to pavadīs atzīmējot Sv. Valentīna dienu. Daži nonākuši konfliktā, jo Gavēņa laikā bija domājuši atteikties no šokolādes, ar ko visbiežāk tiek apdāvināti tieši “Sirsniņu dienā.”
[...]
Kad gribam ko īpašu dāvināt tam, ko mīlam, dažs vispirms izrēķina, cik tas gatavs izdot par ziediem, saldumiem, sevišķām vakariņām. Cits nedomā par cenu, jo otrs tam liekas to vērts, jo sirdij ir tik dārgs. Lielā lūdzamā dienā ar pelniem pierē iezīmētais krusts liecina, cik dārgi esam Kristum. Viņš, šķiet, nerēķinājās ar to, ko tas Viņam maksās - ne lai mūs īslaicīgi apdāvinātu, bet lai mūs šajā laikā un mūžīgi atpestītu no grēka un nāves varas. Mēs varbūt kāds gribam no kaut kā atteikties, bez kā varam tā vai tā iztikt. Jēzus atteicās no savas dzīvības...
Un tieši šajā Pelnu dienā daudz lasām un domājam par ziņu, ka māc. Rubenis ir atteicies no mācītāja amata LELB un iesniedzis atlūgumu līdz ar amata krustu + Jānim Vanagam. Juris Rubenis raksta: “ Tas ir rūpīgi izsvērts un pārdomāts lēmums, kas izriet no ilgstošiem ārējiem un iekšējiem procesiem manī un Baznīcā”. Viņš tālāk paskaidro: “Joprojām uzskatu par savas dzīves svarīgāko uzdevumu palikt garīgās izaugsmes ceļā, mācoties būt patiesākam, mīlošākam, drosmīgākam cilvēkam un palīdzēt šo ceļu atrast un tajā augt citiem cilvēkiem.” Viņš paliks Rīgas Lutera draudzes loceklis. Es lūdzu, kaut Dievs viņam atklātu, ka viņš arī turpmāk paliek Kristus aicināts un iecelts Dieva Vārda kalps.
Rīgas Lutera draudzes mācītāji ir reaģējuši, raksturojot apstākļus, kuri, kā viņi ir pārliecināti, noveda amata brāli līdz tik smagam, liktenīgam lēmumam. Lūgsim par māc. Juri Rubeni! Nevaru iedomāties, ko viņam maksājis šis lēmums. Dievs lai stāv klāt!
Lūgsim arī par Rīgas Lutera draudzi, kas tik ilgi un liktenīgā laikā bija pazīstāma kā māc. Rubeņa draudze! Lūgsim par šīs draudzes tagadējiem mācītājiem Linardu Rozentālu, Induli Paiču un Kasparu Simanoviču! Būsim vienoti lūgšanās arī ar tiem, kam māc. Rubeņa lēmums ir dziļi sāpīgs, jo tieši dēļ viņa kalpošanas viņi ir piedzīvojuši savas kristīgās ticības iesākumu un izaugsmi!
Pildīsim šo svēto, kluso laiku ar mūsu lūgšanām par visu Kristus Baznīcu! Tā ir un paliek Viņa Baznīca! Viņš ir Patiesība! Tā lai kalpo kā spogulis no kura nevaram izvairīties! Spogulī ieraugot pierē iezīmēto pelna krustu, kāds ticīgais vispirms domājis: “kas tas par traipu”? Taču tad viņš atcerējās, ka tieši dēļ krusta viņa grēka traips izdzēsts no dvēseles. Atbrīvots, viņš ar pateicību un mieru sirdī devās tālāk - pretim Lieldienām.
Publicēts 15|02|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
MĪĻĀS MĀSAS UN MĪĻIE BRĀĻI KRISTŪ!
Pirms nedēļas devos uz Indianapoli, lai kopā ar draudzi apsveiktu mīļo amata brāli, prāvestu Gunāru Lazdiņu viņa ordinācijas 40. jubilejā. Dievkalpojumā pulcējāmies Zvaigznes dienā un Dievam pateicāmies, ka jubilārs sen jo sen sapratis, ka Kristus ir un būs viņa dzīves ceļa zvaigzne. Šodien domāju, cik gan reižu viņš pasludinājis Kristus žēlastības svētību: “kā aicināts un iecelts Dieva vārda kalps” gan Portlandes, Ziemeļkalifornijas, gan ilgus, ilgus gadus Indianapoles draudzēs? Dievs ir svētījis viņa kalpošanu un LELBāL vārdā arī pateicos, ka viņš nekad nav atteicies pildīt amatu arī mūsu Baznīcā! Dievs ir svētījis viņa darbu, viņam vadot LELBA jaunatnes nozari, tad vidienes apgabalu kā tā garīgajam vadītājam un tagad - LELBA pārvaldi, esot tās priekšniekam. Vēlreiz apsveicot, novēlu Dieva svētību, Kristus žēlastību un Svētā Gara iedvesmu viņam, viņa ģimenei un draudzei!
[...]
Pēc nedēļas ar Dieva palīgu būšu Dienvidfloridas draudzē, kur notiks Dr. Aivas Rozenbergas-Drummond ordinācija. Cik brīnišķīgi ir atsaukties Kristus aicinājumam! Lai Dievs svētī viņu, lai caur viņas kalpošanu LELBA austrumu apgabalā, Dienvidfloridas draudzē un visā LELBāL katram atklātos Kristus un Viņa želastība, kā arī Dieva Vārda patiesība caur viņas vokācijas izpratni un piešķirtām dāvanām! Viņai ir St. Paul Luterāņu semināra, MN, doktora grāds pastorālajā aprūpē un konsultēšanā. Tik labi, ka viņa kalpos arī mūsu Baznīcā! Lūgšanās būsim vienoti ar viņu!
Šodien savās lūgšanās un pārdomās par to, ko nozīmē atsaukties Kristus aicinājumam un gadu pēc gada turpināt kalpot, nonācu pie nelaiķa Archibīskapa Dr. Teodora Grīnberga raksta par Svētā Gara dāvanām. Citējot Pāvila vēstuli Efeziešiem 1: 15-19, viņš, šķiet, to pats tulkoja, jo tieši tādu tulkojumu neatradu nevienā latviešu Bībelē, kas man pieejama:
“…kad dzirdēju par jūsu ticību uz Kungu Jēzu Kristu un par jūsu mīlestību uz visiem Dieva svētajiem, es nebeidzu pateikties Dievam par jums un pieminēju jūs savās lūgšanās, lūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Viņa godības pilnais Tēvs dotu jums gudrības un atklāsmes garu, lai jūs izprastu Dievu labāk un labāk un lai Viņš dotu apgaismotas prāta acis, ka jūs atzītu, cik lielas ir lietas, uz ko varat cerēt sava aicinājuma dēļ un cik neizsmeļama ir bagātība, kuŗa nāks pār Dieva svētajiem, un ar cik lielu spēka mēru Viņš ir iestājies par mums, kas ticam.”
Man likās tik skaists viņa tulkojums. Pārlasiet paši citos tulkojumos, padomājiet, ko viņa tulkojums atklāj par paša Archibīskapa ticības izpratni un cerību! Novēlu jums dievpalīgu, labāk un labāk izprast, ka mēs visi, kas ticībā Jēzum esam kristīti Viņa vārdā, esam ķēnišķīgi priesteri! (I Pēt. 2:9) Mēs visi esam Dieva īpašums, “lai paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā!” (I Pēt. 2:9)
Publicēts 16|01|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
LAI ATSKAN ZVANI ZIEMSVĒTKOS UN IEEJOT 2018. GADĀ!
Zvani torņos gavilē, Prieks plūst bēdu dvēselē. Zvanus zinām atskanam Viņam mazam Nācējam. /Alberts Vītols/
Ziemsvētku vakarā zvanu dziesmas sacenšas ar daudz citām skaņām, un tomēr ticīgie saprot – laiks doties uz dievnamu!
[...]
Tālu no Valtaiķu pilsētas liels, sens zvans atrodams, ne vairs kāda dievnama tornī, bet pie zemes klusā kapsētā! Tur katrs zvanam var pielikt savu roku. Domāju, tas būtu neiespējami, ja tas vēl būtu zvanu tornī, augstu pacelts virs zemes. Ja Jēzus Kristus nebūtu nācis pie mums, vai mēs spētu tā izjust Dieva svētumu un mīlestības tuvumu? Paldies Vissvētam Debestēvam, jo: “…Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības!” (Jņ. 1:14)
Svētuma caurstrāvotajā Valtaiķu “Mācītāju kapsētā” maigi lietainā šā gada agrā pavasaŗa dienā māc. Varis Bitenieks zvanīja zvanu, tam blakus stāvot! Zvans skaļi un skaisti dziedāja! Vai nobijās lopiņi, kas netālu laukos ganījās? Vai tālumā kāds nemierā sev prasīja, kas miris?
Reiz citā laikmetā un vietā tiem, kas naktī sargāja savas avis, no debesīm atskanēja vēsts: “Nebīstaties, jo redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs!” (Lk. 2:10-11) Neatskanēja zvani, bet eņģeļu koris, kas slavēja Dievu un vēstīja: virs zemes nācis Pestītājs, kas nes mieru laba prāta cilvēkiem. Viņš žēlastībā uzklausa mūsu grēksūdzes lūgšanas un mums piedodot atgādina, ka nekas mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Viņā! (Rom. 8:39b)
Kad Tija un Miķelis Abuli bija Itālijā, viņiem gadījās pārnakšņot blakus senam dievnamam, kuŗa zvani zvanīja ne tikai reizi stundā, bet arī pusstundā – diennaktī! Vietējie sen pieraduši un gandrīz vairs nedzird zvanus, bet tie bieži atmodināja ceļotājus. Kaut mēs ‘nepierastu’, bet saklausītu zvanu vēstī atgādinājumu, ka laiks ir dārga Dieva dāvana.
Drīz zvani vēstīs, 2017. gads pagājis, 2018. gads ir klāt! Vai līdzi dziedās apsniegotās dzimtenes kapsētas zvans? Droši, ka tas ik pa laikam zvanīts, brīdinot par tuvojošajām vētrām, vai citreiz gavilējot, prieka ziņas vēstot – varbūt 1918. gada 18. novembrī? Vai 1991. gada liktenīgajās dienās? Kaut tas zvanītu 2018. gada 18. novembrī līdz ar visiem dievnama zvaniem Latvijā un ārpus tās!
Ne jau bez cilvēkiem tas notiks! Tādēļ paldies jau tagad katram, kas zvanus zvanīs, vai visu gadu visdažādākos veidos kalpos Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību!! Par ļoti uzticīgu kalpošanu īpaši pateicos LELBĀL Virsvaldei, manai mīļai Milvoku draudzei un priekšniecei Sandrai Kalvei, manai asistentei Tijai un savai ģimenei.
LELBĀL Virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu skaistus, mīlestības un cerības pilnus Kristus piedzimšanas svētkus un Dieva svētītu un iedvesmotu 2018. gadu! Viņš lai pasargā un svētī Latviju un visu pasauli ar mieru un taisnību un laba prāta cilvēkiem!
Kas tumsā paliks, zvanus neizdzirdis
Šai vakarā, kad nāc Tu, gaišu liegs?
Nāc, sveces aizdedzini, aizdedz sirdis,
Tu, svētais Bēŗns, Tu, dievišķīgais prieks!
Kristus mīlestībā
+ Lauma
Publicēts 22|12|2017
Archibīskape
Lauma Zušēvica