Paldies par draudzi, kas jau 30 no 40 gadiem ir ar savu ticību un darbiem apliecinājusi, cik patiesi Dievs Svētais Gars dzīvu dara visu un visus! 

Zinu - bez draudzes lūgšanām, ticības, padomiem, atbalsta un sirds siltuma es nebūtu varējusi kalpot ne tikvien draudzē, bet arī plašāk mūsu Baznīcā. To darbu neizmērojami svētīja laba sadarbība ar Tiju Abulu. Ja sāktu visu vārdus minēt, neviens vairs nelasītu, tādēļ lūdzu no sirds, kaut Dievs dotu katram zināt, cik daudz jūs cienu un mīlu un pateicos par kopā nokalpotajiem gadiem!

Zinu - bez draudzes lūgšanām, ticības, padomiem, atbalsta un sirds siltuma es nebūtu varējusi kalpot ārpus tās. Ja sāktu visu vārdus minēt, neviens vairs nelasītu, tādēļ lūdzu no sirds, kaut Dievs dotu katram zināt, cik daudz jūs cienu un mīlu un pateicos par kopā nokalpotajiem gadiem! 
‌
Paldies par jums, manām amata māsām un amata brāļiem! Kas par žēlastību kopā ar jums un visiem, kas ir mūsu māsas un brāļi Kristū, kopā strādāt Baznīcā, kopā lūgt, Dievu slavēt un teikt dievkalpojumos, konferencēs, nometnēs! Priekos un bēdās esam bijuši un būsim kopā. Iedomājos, cik laimīga es esmu - jau 40 gadus darīt to, kas nes sirdī tādu prieku un izraisa, jā, rūpes un kādreiz raizes, bet vienmēr pateicības pilnas lūgšanas par iespēju tā dzīvot, ka darbs neliekas kā darbs! Viss, viss ir žēlastība.
‌
Paldies par ģimeni - gan to, kas ir ap mani, gan par to ģimenes daļu, kas jau debesīs! Ar Ivaru kopā pavadīti 38 no šiem 40 gadiem. Bez viņa atbalsta es nebūtu varējusi tā kalpot un kopā izaudzināt abas brīnišķīgās meitas! Tagad klāt ir viņu dzīves draugi un mazbērniņi, kas piešķīruši neizmērojāmu svētību visai dzīvei. Paldies! 
‌
Šodien Dieva priekšā ar dziļu pateicību un mīlestību pieminu manu mīļo mammiņu un papu, kā arī neskaitāmos mūžībā aizgājušos brāļus un māsas Kristū. No garīdzniekiem, kas toreiz 4. jūnijā bija ap mani, Dieva mierā aizgājuši Arch. Arnolds Lūsis, prāv. Laimdots Grendze, prāv. Kārlis Birznieks, māc. Jurjāns un māc. Kārlis Briedis. Paldies, ka mūsu Baznīcā vēl kalpo prāv. emer. Ivars Gaide, kas mani iesvētīja un iesaistīja tik pilnīgi draudzes dzīvē!
‌
Šajos 40 gados man ir bijusi tā iespēja ticības svētceļojuma beigās būt klāt neskaitāmiem Dieva bērniem. Viņi visi un katrs manā sirdī atstājuši neizdzēšamas pēdas. Viņi tik daudz man ir mācījuši un palīdzējuši augt. Paldies...

Lūdzu un domāju par rītdienu un to, kas vēl būs. Zinu, ka tikai visi kopā, kas esam LELBāL, varēsim gan izveidot, gan sasniegt nākāmo gadu darbības mērķus. Kaut Dievs dotu mums vienotības Garā cits citam Kristus mīlestības un žēlastības spēkā un Viņa patiesības vadībā palīdzēt celt tālāk Dieva valstību te - virs zemes, kur vēl tik daudzi nav atklājuši, kāds Viņš ir, kas viņu Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs! Viss, viss lai nes godu un slavu Dievam un pateicību Jēzum!

Svētais Gars pūš, kur gribēdams, ne dzimumu, ne vecuma ierobežots. Vai esi dēls, vai meita - Tev lemts pravietot! Vai esi jauns, vai sirmgalvis - tev būs skatīt redzējumus un sapņot sapņus! Un, ja esi kā kalps vai kalpone sistēmā, kas ierobežo tavu brīvību - arī Tev lemts pravietot! Kā apustulis Pāvils teica: “Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Kor. 3:17) Brīvība, ko spēj ierobežot tikai ilgas palikt attiecībās ar Jēzu caur Viņa vārdiem. Kā Viņš teica: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:32) 

Svētais Gars pūš, kur grib! Paldies Dievam, Svētais Gars neievēro cilvēku radītos iedalījumus - ne ģeogrāfiskos, ne sociālos, ne teoloģiskos, ne ekonomiskos! Ārpus laika un telpas darbojas šis Svētais Gars, kas dzīvu dara katru un svētī mūs, kas Jēzum tic, ar brīnišķīgu dāvanu - Baznīcu! 

Tā Dieva radīta, vadīta un svētīta, tās galva - vienīgi Kristus! 
Vienalga, kuŗā pasaules malā dzīvojat vai kuŗai paaudzei piederīgs esat, vai kādos apstākļos dzīvojat, lai Svētais Gars arī pūstu un plūstu uz jums, iedvesmojot un sapulcinot draudzēs - mūsu Baznīcas ģimenēs! Priecāsimies šinī dienā, jo ar visām grūtībām un pārpratumiem, izaicinājumiem un uzdevumiem, paldies Dievam, Kristus vadītā Baznīca vēl dzīvo! Jā, mums daudz vēl jāaug un no jauna, šķiet, jāiemācās tas, ko zināja mūsu pirmās kristīgās māsas un brāļi:
“Tie pastāvējā apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās… un visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” (Ap.d. 2:42,44) Jo Svētais Gars bija klāt un, kur ir Gars, tur cilvēks top atjaunots, iedvesmots, sagatavots katram darbam, tur cilvēks top svētīts! 
‌
No sirds novēlu jums priecīgus, svētīgus Svētā Gara Svētkus un visai Baznīcai, kas kopā esam mēs, kas ticam mūsu brīnišķīgam Trīsvienīgam Dievam, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā!

Kristus mīlestībā,

Tādēļ LELBĀL uzskata, ka

 1. Ar grozījumiem "Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā" valsts bez tiesiska pamatojuma tiek iesaistīta LELB iekšēju jautājumu risināšanā. Šajā likumprojektā iztirzātie jautājumi saistās vairāk ar LELB Satversmi, nekā ar valsts likumdošanu. 

 Šī likuma pieņemšanas gadījumā valsts ar likumu noteiktu baznīcas iekšējās lietas.

 2. Likuma preambulā tiek izteikti vēsturiski nepareizi apgalvojumi par LELB tiesisko pēctecību un vēsturisko nepārtrauktību.  

Baznīcai ārēju apstākļu dēļ sadaloties vairākās daļās, Baznīca trimdā gan palika juridiskā un personu pēctecībā, bet zaudēja savu zemi, turpretī Baznīcai savā zemē nācās uzņemties pat juridiskā ziņā svešu varu noteicošo jūgu. Šajā situācijā nepieciešama savstarpēja izpratne un līdzjūtība, bet ne paštaisnība;

 3. Šis likumprojekts nepamatoti ierobežo LELB draudžu pašnoteikšanās tiesības, izvēloties savu Baznīcas piederību.

LELB rīcība nenoliedzami pārsteidz, jo Latvijas Valsts Satversmes 99. punkts apliecina, ka Baznīca ir atdalīta no valsts. 

Lauma Zuševica                                                         
LELBĀL Arhibīskape 

Kārlis Žols
LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests                                         

Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu, vientulības un tomēr.  Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt? Viņi saprot, varbūt vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs. Mēs ticam, ka nāve ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs, lai mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.

Pāvila spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā, liecinot: “Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve… Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (I Kor. 15:26 un 54-57) Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski parādījās evaņģēliji.  Pāvils citē Vecās Derības tekstus, lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus: “Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.” (25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14) Gan pravietis Jesajs, gan Hozejs darbojās apmēram gados no 734. līdz 722. pirms Kristus. Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts Kristus augšāmcelšanās notikumā.

Bet, ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un lūgšanās atklāj,  ka jūtas kā “miruši”, jo tik grūti tālāk dzīvot? Kad jūt, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu! Ko tad? Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no mašīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem? Telpas, draudzes ‘māja’ pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm. Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu, jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī tas, ko baudām pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjas atbilde sērās nonākušajam? Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?

Apustulis Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo. Vienā pantā viņš pat vēsta: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas (sic), kas nemīl, paliek nāvē.” (I Jņ. 3:14) Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt, jo ir redzējis, kā tas notiek? Kad, mīlot cits citus, ‘nāve ir aprīta uzvarā’? Viņš ir pārliecināts, ka, mīlot cits citu, mēs jau šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā! Un Jāņa evaņģēlijā lasām Kristus apsolījumu, kas to apstiprina: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu dzīvības maize.” (Jņ. 6:47-48). Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai nē? Mēs zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinām Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jņ. 14:1)

Kristietības pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem.  Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas, Dieva Vārdi. Varbūt, ka  tika nolasīta kāda apustuļu vēstule, varbūt, ka dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts, ko ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu pieminēdami. Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību – kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara! Kā apustulis Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”

Tik bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodas draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas? No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietes devās prom, atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.” (Mt. 28:7a un 8) Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās zāles.

Tukšā kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un Viņam un cits citam kalpot mīlestības spēkā, jo, kas nemīl, paliek nāvē. Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks! No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā, skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! Archibīskape + Lauma

Pēc nedēļas ar Dieva palīgu būšu Dienvidfloridas draudzē, kur notiks Dr. Aivas Rozenbergas-Drummond ordinācija. Cik brīnišķīgi ir atsaukties Kristus aicinājumam! Lai Dievs svētī viņu, lai caur viņas kalpošanu LELBA austrumu apgabalā, Dienvidfloridas draudzē un visā LELBāL katram atklātos Kristus un Viņa želastība, kā arī Dieva Vārda patiesība caur viņas vokācijas izpratni un piešķirtām dāvanām! Viņai ir St. Paul Luterāņu semināra, MN, doktora grāds pastorālajā aprūpē un konsultēšanā. Tik labi, ka viņa kalpos arī mūsu Baznīcā! Lūgšanās būsim vienoti ar viņu!

Šodien savās lūgšanās un pārdomās par to, ko nozīmē atsaukties Kristus aicinājumam un gadu pēc gada turpināt kalpot, nonācu pie nelaiķa Archibīskapa Dr. Teodora Grīnberga raksta par Svētā Gara dāvanām. Citējot Pāvila vēstuli Efeziešiem 1: 15-19, viņš, šķiet, to pats tulkoja, jo tieši tādu tulkojumu neatradu nevienā latviešu Bībelē, kas man pieejama:

“…kad dzirdēju par jūsu ticību uz Kungu Jēzu Kristu un par jūsu mīlestību uz visiem Dieva svētajiem, es nebeidzu pateikties Dievam par jums un pieminēju jūs savās lūgšanās, lūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Viņa godības pilnais Tēvs dotu jums gudrības un atklāsmes garu, lai jūs izprastu Dievu labāk un labāk un lai Viņš dotu apgaismotas prāta acis, ka jūs atzītu, cik lielas ir lietas, uz ko varat cerēt sava aicinājuma dēļ un cik neizsmeļama ir bagātība, kuŗa nāks pār Dieva svētajiem, un ar cik lielu spēka mēru Viņš ir iestājies par mums, kas ticam.”

Man likās tik skaists viņa tulkojums. Pārlasiet paši citos tulkojumos, padomājiet, ko viņa tulkojums atklāj par paša Archibīskapa ticības izpratni un cerību! Novēlu jums dievpalīgu, labāk un labāk izprast, ka mēs visi, kas ticībā Jēzum esam kristīti Viņa vārdā, esam ķēnišķīgi priesteri! (I Pēt. 2:9) Mēs visi esam Dieva īpašums, “lai paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā!” (I Pēt. 2:9)