Tajā pirmajā Ziemassvētku naktī, apsolītais Bērns ienāca pasaulē pazemīgas kūtiņas apstākļos, un Viņa pirmā gultiņa bija lopu silīte.  Bet pāri Betlēmes pakalniem GODĪBA piepildīja debesis un eņģeļi pavēstīja ganiem Jēzus piedzimšanu.  Gani steidzās skatīt un pielūgt savu Pestītāju, un stāstīja tālāk par brīnumainām lietām, kas viņiem bija vēstītas par šo Bērnu.

Un tā tas ir šodien.  Vai šo pirmo Ziemassvētku patiesības dzirdam no bērnu lūpām, no mācītāja kancelē, vai no mūsu Svēto Rakstu lasīšanas, šeit ir atrodams Ziemassvētku patiesais prieks!  Svētajam Garam atverot mūsu sirdis, mēs ticam un dārgi glabājam visu, ko Svētie Raksti mums stāsta par šo Bērnu.

Šīs patiesības ir dziļi jāpārdomā.  Tās ne tikai dara mūsu Ziemassvētkus nozīmīgākus, bet tās mums nes mūžīgās dzīvības dāvanu!

Mēs vēlamies, lai Ziemassvētku prieks būtu kas vairāk par seklu jautrību kādās viesībās.  Mēs gribam, lai mūsu piederīgie, draugi, un paziņas iepazītu to garīgo prieku, kuru Gars iedarbina sirdī, kad līdz ar Mariju mēs kopīgi iedziļināmies mistērijā – Dieva Dēls, no sievietes dzimis.

Ziemassvētki atzīmē mūsu Pestītāja, Kunga Kristus, dzimšanu.  Lai šī patiesība piepilda jūsu sirdis un domas tā, ka šie Ziemassvētki jums un jūsējiem top svētīgi un līksmi! 

Lai Dievs tas Kungs šajos Ziemassvētkos palīdz mums saskatīt to pārpilnību, kuru Viņš ielicis katra rokās. 

Noslēdzot šo 2019. gadu un ieejot 2020. gadā, LELBA raugās uz visu to, ko Kungs ir uzdevis mūsu kalpošanai, mūsu vadītājiem un draudzēm darīt mūsu baznīcā, apkārtnē un pasaulē.  Ir daudz darāma.  Mana lūgšana ir, lai mēs visi atsauktos, kad dzirdam jautājumu, “Ko lai sūtu?”  Atbilde ir, “Es šeit esmu, Kungs, sūti mani.”

Sveicinu visus LELBA locekļus, amata brāļus un māsas, darbiniekus un Dieva lūdzējus un novēlu Dieva svētību jaunajā 2020.gadā.

Prāv. Gunārs Lazdiņš, LELBA priekšnieks

Nāca cits valdnieks un 45. gadā pirms Kristus tapa cits kalendārs,  jo toreizējais valdnieks Cēzars Jūlijs tā vēlējās!  Vai ‘laiks’ patiesi mainās, nomainoties šīs pasaules valdniekiem? Nē, to dara tie cilvēku bērni, kas cenšas laika iedalījumu tā grozīt, lai viņus neaizmirstu vēstures straumē. Dievs ir tas, kā rokās stāv visi mūsu laiki!  Viņš no mūžības uz mūžību bija, ir un būs: ”Brīnišķais Padomdevējs, Varonis Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera princis.” (Jes. 9:5)  Diemžēl, pasaulē vēl neatradīsim valsti,  kur valda šis Miera princis. 

Ziņas liecina, cik pasaulē aug nemiers.  Vienā valstī pēc otras saceļas ļaudis, saucot pēc brīvības, cīnoties par taisnību, par iespēju izdzīvot un gādāt par savām ģimenēm.  Daudzviet pret viņiem saceļas varas kāri, nežēlīgi valdnieki, kam nerūp, ja aug tautas ciešanas. Aug arī nemiers cilvēku sirdīs, aug bailes par nākotni, par to, kā aizsargāt dabu, kā gādāt par tik daudziem bēgļiem, kā pieklājīgi pārrunāt domstarpības, lai augtu savstarpēja saprašanās.

Kur tomēr valda Miera princis?  Kur žēlastība un patiesība nav tikai vārdi, bet kur tā definē kā dzīvi sekot Tam, kas nāca pie mums Jēzū Kristū, Dieva noteiktā laikā, kad

“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatijām  viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības.”  ( Jņ.1:14)

Tur valda Viņš, kur cits citam pauž  šīs absolūti transformējošās labās ziņās par Dieva iemiesošanas brīnumu Jēzū un par Viņa žēlastību!  Tur cits citu apdāvina, dalās ticības un cerības spēkā - kā mūsu draudzēs, ģimenēs un tur, kur kalpojam, vēstot Kristus evaņģēliju.  Ārpus kāda dievnama lasīju: “Jesus is the reason for the season?  Jesus is the gift.  You are the reason.”  Šis atgādinājums izraisa ilgas ar to dalīties un vēl dziļāk mīlēt To, kas mūs vispirms mīlējis un tos, kurus Viņš arvien mīl! 

Kur sākt? Varbūt jau ar 1. decembri savu pateicību pārvērst īstenībā, dāvinot citiem to, kas nestu cerību, mieru un laipnību,  jo tik daudzi alkst pēc mīlestības un mūsu labestības.  Kāda  ārsta birojā  lasīju:  “In a world where you can be anything, be kind!” Visvarenais  Dievs, iemiesojoties Jēzū, varēja būt ‘jebkas’  - Valdnieks cēls, varā spēcīgs!  Viņš nāca kā Bērns un kalpoja kā cilvēks, kā cilvēces Glābējs! Viņš izvēlējās būt laipnīgs un žēlīgs. Ieejot 2020. gadā, lūgsim, lai  Jēzus Kristus dzīve arvien pilnīgāk palīdz mums būt laipniem - pārpildītos veikalos, steigā, domstarpībās, nepacietīgā pasaulē – Internetā,  lai augtu miers virs zemes.

Dievs lai dāvina visu, kas katram īsti vajadzīgs Ziemsvētkos!  Viņš lai mājo jūsu vidū un dāvina Gara spēku īstenot mērķus, kas saskan ar Kristus žēlastību, patiesību, laipnību un kalpošanas prieku!  LELBĀL Virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu jums skaistus, Dieva miera un cilvēku laipnības svētītus, priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu 2020. gadu! Dievam pateicos par katru no jums, kas kopā esat mūsu Baznīca un Kristū augat un kalpojat, lai arvien celtos Viņa valstība, kur Miera princis, mūsu Pestītājs Jēzus valda - Dievs no mūžības uz mūžību!

Kristus mīlestībā,

+ Lauma Zušēvica

Šīs dziesmas autors, mācītājs Romāns Auseklis Vanags piedzima 1902. gadā un 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Daugavpils kājnieku pulkā.  Apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Viņš kalpoja kā mācītājs Saldus draudzē un kā kapelāns Kuldīgas XIV aizsargu pulkā.   Par savu ticību un patriotismu 1948. gadā viņš tika apcietināts un uz desmit gadiem izsūtīts uz Sibīriju. Gadu vēlāk tika izsūtīta arī viņa ģimene. Pēc atgriešanās dzimtenē, Romānam Vanagam bija grūti atrast darbu - cilvēkos valdīja savstarpēja neuzticēšanās. Iesākumā viņš atrada darbu kapsētā, tikai pēc vairākiem gadiem kļuva par mācītāju Mežaparka draudzē. Diemžēl jau drīz pēc tam - 1969. gadā viņš mira. 

Kurā dzīves posmā viņš sarakstīja šo tik daudziem pazīstamo dziesmu, ziņas par to nevarēju atrast. Vai jaunībā, kara laukā? Brīvības gados, kopā ar citiem strādājot, lai zeltu latvju tauta? Ticu, ka katrs, kas to svešumā dziedāja, juta, ka vārdi rakstīti tieši viņam personīgi, lai mēs neaizmirstu prasīt: "Kas gan es būtu dzīvē savā, ja būtu nocirsts tautas zars?" Varbūt, līdzīgi, dziesma stiprināja tos, kam bija liegts to dziedāt Latvijā, lai neaizmirstu, ka ārpus Latvijas bija tie, kas skaļi dziedāja, strādāja par labu tēvzemei un lūdza: "Dievs, svētī Latviju!",  jo ticēja, ka bijām, esam un gribam būt viena tauta, viena saime.

Šogad ir varonības gads piecu gadu ciklā, kas veidots, lai atzīmētu Latvijas valsts simtgadi. Paldies Dievam, mums netrūkst tādu varoņu, kas spēj iedvesmot un mācīt, kur smelties spēku nepadoties. Tiem ticība pārbaudīta un dvēseles dziļumi atklāti.  Kā mācītāja Romāna Ausekļa Vanaga lūgšanas vārdi liecina:  

"Bet zināt ticībā, nav Tev dot vietu, Nav dzīvot tā, kā dzīvot lieci Tu! Lauz tādēļ, Kungs, Tu manu gribu cietu, Lai manī brīvi Tu vien valdītu."

Kur Dievs vien valda, tur cilvēks spēj veikt to, kas liekas neiespējami - kā latviešu karavīriem 1919. gadā doties cīņā pret tik lielu pretspēku, Rīgu aizsargājot.  Vai arī šīs vēsturiskās cīņas, drošsirdība un pašatdeve, šie tautas upuri iedvesmoja Lolitu Ritmani? Ticu, ka arī viņa, augot Portlandē, Oregonā, neskaitāmas reizes 18. novembrī, kopā ar savu ģimeni un draudzi, dziedāja: "Mēs viena tauta, viena saime." Šī “Emmy” balvu ieguvusī komponiste radīja mūziku nupat Latvijā iznākušajai filmai "Dvēseļu putenis".  Viņas mūzika atklāj, cik dārgi maksāja 1918. gada 18. novembrī deklarētās neatkarības izcīnīšana tiem varoņiem, kas drošsirdībā, sevi nežēlojot, pirms 100 gadiem, dodoties kaujas laukā, sev teica:  "Ja tauta nīks, nīkt arī man!"

Latviešu varoņus, viņu ģimenes pieminot un lūdzot par Latviju, valsts Prezidentu, Saeimu, katru latviešu tautas aizstāvi, brāli, māsu, bērnu, šogad sveicot jūs visus Latvijas Valsts svētku dienā, aicinu noklausīties Lolitas Ritmanes komponēto dziesmu “Lūgšana: Dodi mieru mūsu brāļiem"!  

Tā lai iedvesmo mūs pateicībā Dievam par Latviju, par mūsu varoņiem, kas upurējuši sevi, lai nestu svētību Latvijai, tās tautai tuvumā un tālumā, pagātnē un šodien. Viņu dzīvesstāsti un viņu vārdi lai iedrošina un svētī, dodoties nākotnē!   

Mēs lūdzam no sirds: "Dievs, svētī Latviju! Dāvini katram tās piederīgajam, katram latvietim un latvietei ticēt - ja tauta zels, es arī zelšu!"  

 + Lauma Zušēvica

Archibīskape