Teksta izmērs A A A
LV | EN

Mineapole un Milvoki satiekas veclatviešu ciemā Gleason, WI

iesūtīts: 01.05.2014

Svētdienas rīts 6. aprīlī daudziem no mums bija agrs rīts, lai jau 7:00 no rīta ar noīrētu busiņu varētu doties 3 ar pusi stundas garajā ceļā uz Gleason. Tiem, kas braucām ar busiņu, satikšanās punkts bija mūsu baznīca. No Mineapoles uz Gleason kopā devās 20 cilvēki, no kuriem 12 brauca busiņā, pārējie devās ceļā ar automašīnām. Izbraukumu kuplināja arī divi suņi - Lily un Basters. Pateicība Dievam, laikapstākļi brauciena dienā bija mums labvēlīgi ar spožu sauli debesīs un samērā siltu laiku. Bijām pārsteigti, ierodoties Gleason ciemā, jo tur sniega kupenas vēl cieši viena pie otras stutējās. Kāda kupena pamanījusies jau lēnām sākt kust, kā rezultātā visapkārt bija daudz dubļu.

Atraduši Community Center, kur plānotas pusdienas un sadraudzība ar Milvoku draudzi un kādiem latviešiem no pašas Gleason, vispirms devāmies uz latviešu kapsētu. Tas bija pāris jūdzes prom no ciema centra. Braucot pa zemes ceļu meža ielokā, saviļņojošs bija skats, kas pavērās mūsu priekšā. Metāla vārti ar lielu uzrakstu „Latvian Cemetery”. Pats metāls, kas jau mazliet aprūsējis, ir kā pierādījums tam, ka tiešām pirms daudziem gadiem te ir dzīvojuši latvieši. Tie, kas nākuši pirms mums. Jāpiebilst, ka kapsēta atrodas ļoti skaistā un klusā vietā. Gribas arī piebilst, ka meži tā vien atgādina mežus Latvijā. Mazliet aizauguši, jauktu koku meži, ar līdzīgām grāvsmalām un vēl tas zemes ceļš, turklāt manāmi dubļains. Visa ainava kopā - piemērotāku atdusas vietu senlatviešu aizgājējiem nevarētu iedomāties. Tā nu visi sabraukuši, cilvēku bariņš tuvu pie 100, devāmies uz kapsētas vienīgo sauso „saliņu” mazliet kalniņā pie lielās egles. Tur milvokieši uzstādīja altāri, mazu galdiņu ar altāra krustu vidū. Zīmīgi, ka mūsu draudze no Gleason pirmās latviešu baznīcas Amerikā, kas atradās šajā kapsētā un nu jau vairākus gadus ir nojaukta, mūsu draudzei dāvināja savu zvanu, bet Milvoku draudzei šo altāra krustu. Tā nu mēs abas draudzes te esam - atbraukuši ciemos, lai kopīgi pielūgtu Dieva vārdu. Milvoku draudzes mācītājas, prāv. Laumas Zušēvicas un mūsu draudzes mācītāja Dāga vadībā noturējām svētbrīdi. Pēc svētbrīža sekoja viena kapakmens iesvētīšana. Radinieki atbraukuši no Milvokiem, lai šo svarīgo lietu varētu paveikt. Milvokieši bija sabraukuši apmēram 50. Labs pulciņš. Pēc svētbrīža mums bija iespēja aplūkot dažādos kapakmeņus. Uzvārdus, kas angliskoti. Tā kā kapsēta vēl bija pārklāta ar lielu sniega kārtu, tad redzējām tikai dažus. Senākais, ko redzējām, bija apbedīts 1909. gadā, Anna Ozoliņa, vai arī kā vēsta pats kapakmens - Osolin.

Apskatījuši kapsētu, devāmies uz Community Center, kur mūs gaidīja ļoti bagātīgs galds pilns ar dažādiem labumiem. Milvokieši veda desiņas, mineapolieši saldo ēdienu. Paši „glīsonieši” arī bija ļoti parūpējušies par ēdienu, izvēle tiešām bija bagātīga. Iestiprinājušies pēc garā ceļa un svētbrīža kapsētā, dalījāmies sadraudzībā, viens ar otru parunājot, iepazīstoties. Milvoku draudzes priekšniece Sandra Kalve bija sagatavojusi dziesmu lapiņas ar populārajām latviešu dziesmām, visi kopā uzdziedājām. Māc. Dāgs novadīja vienu iepazīšanās spēli. Un tā arī tas laiks pienāca atvadīties un doties uz māju pusi.

Viens ir dzirdēt, otrs ir pašam ar savām acīm redzēt. Tā nav sajūta, ko var izjust katru dienu, kad blakus sēžot kundzei, kurai nu jau pie 80, nākas aplūkot viņas līdzi paņemtās bildes no dievkalpojuma 1938. gadā latviešu baznīcā, kas atradās kapsētā, kur nupat bijām bijuši. Viņa rāda, kura no tām visām mazajām meitenītēm ir viņa ar rūpīgi ieveidotiem matiem un skaistu, baltu kleitiņu. Tad saprot, ka viens ir dzirdēt, otrs ir redzēt, satikt un sajust. Latviski parunāt viņa gan vairs nevarēja, varbūt kautrējās, bet to, ka ir izcēlusies no latviešiem, to viņa cītīgi uzsvēra.

Ir savāda sajūta apzināties, ka šo plašo zemi, ko sauc par Ameriku, latvieši bija noskatījuši jau gadsimtu atpakaļ. Un varbūt pat ilgāk. Arī šodien tik daudziem šī zeme liekas vilinoša un brīnumu pilna. Vieta, kur meklēt labāku dzīvi. Tas nekas, ka 100 gadi var būt starpā, cilvēks ir un paliek tikai cilvēks. Vai tas būtu 1905. vai 2014. gadā.

Nobeigumā Valentīna Pelēča rakstītais 1957. gada laikraksta „Tilts” 23. izdevumā. Šie vārdi ir īpaši zīmīgi mūsu draudzei, kura no Gleason latviešu baznīcas ir mantojusi zvanu: „Skaisti gan būtu, ja Kauča dāvāto zvanu kāds pārvestu tanī zemē, kurai uzticīga - ne ar muti, bet izdarību - palika viņa latviskā dvēsele. Zvanam, kaut apmēros nelielam, būtu lielas un patiesas mīlestības skaņa 2018. gada 18. novembrī.”

Edija Banka-Demandta,
Mineapoles - St. Paulas latviešu draudzes locekle
Raksts ņemts no draudzes apkārtraksta "Svētrīta Zvani" maija izdevuma

« atpakaļ
Visa grupiņa kopā pie kapsētas vārtiem. Foto: Edija Banka-Demandta
Altārkrusts, ko Milvoku draudze mantoja no pirmās latviešu baznīcas Amerikā, kas atradās kapsētā, kur noturējām svētbrīdi. Foto: Edija Banka-Demandta
Ģimene, kuras radinieku kapakmens tika iesvētīts. Foto: Edija Banka-Demandta
Foto: Edija Banka-Demandta
Prāv. Lauma Zušēvica ar māc. Dāgu Demandtu. Foto: Edija Banka-Demandta
Foto: Edija Banka-Demandta
Foto: Edija Banka-Demandta
Foto: Edija Banka-Demandta
Foto: Edija Banka-Demandta
Foto: Edija Banka-Demandta
Piemiņas akmens vietā, kur stalti baltā krāsā tērpta
Plašāks kopskats ar baznīcai veltītu piemiņas akmeni Gleason kapsētā. Foto: Edija Banka-Demandta

SVĒTIE RAKSTI MĒNESIM

Janvāris
Tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.
Pāvila vēst. romiešiem 8:14

Sekojiet mums

 


Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā © 2013. Visas tiesības paturētas.
Dizains: Provincentrs; Izgatavoja: GlobalPRO »