Vajadzēja izskaitīt, cik soļi atdala nesen no jauna atklāto Okupācijas muzeju no Rīgā izveidotā Atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem. Atbalsta centrs atrodas kādreizējā Rīgas Tehniskās universitātes ēkā, Kaļķu ielā 1.  Okupācijas muzejs - pāri ielai.  Adrese: Strēlnieku laukums 1.  

Ir tikai Viens, kurš spēj visus apvienot.  Ir tikai Viens spēks, kas stiprāks par to grēku un ļaunumu, kā dēļ reiz cieta tik daudzi mūsu tautas aizvestie un arī tagad cieš nevainīgi cilvēki, kuri spiesti spert soļus tālu prom no savas dzimtenes.

Kā toreiz, tā tagad kāds ļauns spēks stāv, gatavs ar ieroci panākt savu. Tā bija toreiz  Latvijā, 1941. gada 14. jūnijā, tā ir tagad Ukrainā kopš šī gada 24. februāra.  Pieminot visus, kuri tika brutāli aizvesti no Latvijas, kā arī tos, kuri no Ukrainas zuduši ‘uz austrumiem’ vai sper soļus svešās valstīs, meklējot pēc patvēruma, lai lūdzam pēc miera un taisnības uzvaras.  Lai lūdzam, ka Dievs pagriež visu soļus pretim laikam, kad notiktu, kā reiz solīts: “Viņš tiesās ļaudis, spriedīs par daudzām tautām, tad tie pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecēšās – tauta pret tautu vairs zobenu necels un karot vairs nemācīsies!”  (Jes. 2:4) 

Cik soļi ir starp ēku, kuŗā tagad pulcējas Ukrainas tautas bēgļi un to, kuŗā atrodamas mūsu latviešu tautas aizvesto liecības par to, kā viņi cieta, cīnījās?  Nedaudz, bet zinu, ka aizvesto liecības mūs spēj tuvināt Dievam un citu citam, jo tās stāsta, kā viņi varonīgi  centās neuzdot ticēt un paļauties Dieva žēlastībai, kad cilvēki bija tik nežēlīgi. Liecības apstiprina, ka viņi arvien cerēja,  ka izturēs un piedzīvos žēlastību, atgriežoties dzimtenē.  Un liecības pauž, ka, par spīti visām ciešanām,  viņi turpināja mīlēt cits citu, lai nekļūtu ienaidniekiem līdzīgi!  

Divas ēkas atdala nedaudzi soļi, divas traģēdijas - 81 gads.  Cik soļus vēl jāsper tuvāk cits citam un Dievam, lai reiz naids un ļaunums atkāptos. Pieminot tos, kuŗi cieta, mira, neatgriezās Latvijā, kā arī tos, kuri mēro neizskaitāmus soļus prom no tēvzemes Ukrainas,  lūgsim par visiem cietējiem, par visiem, kuŗi aizvesti un kuriem nebija lemts dzīvot, vai atgriezties Latvijā.  Lūgsim, lai Dievs mazina attālumu vienam no otra, lai nebūtu sāpēs jālūdz: “Ne atkal, Kungs! Ne, atkal!”

Archibīskape Lauma Zušēvica

2022. gada 12. aprīlī saņēmām lēmumu - Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs atzina, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē (LELBP)  ir atvasinājums no LELB. Mēs bijām pierādījuši valstiskās nepārtrauktības doktrīnas attiecināmību uz mūsu reģistrāciju Latvijā. To iepriekš esam ziņojuši un Vasarsvētkos vēlreiz lai pateicamies Dievam un priecājamies, ka esam viena no divām pēctecēm tai Baznīcai, kas pirms 100 gadiem uzdrīkstējās izlūgties Svētā Gara spēku, lai Kristus evaņģēliju sludinātu latvju tautai! 

Pirms 100 gadiem mācītājs Ērmanis Vasarsvētkos sprediķoja: “Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka garu! (..)  Šis spēks mums 20. gadu simteņa cilvēkiem tāpat vajadzīgs kā pirmiem kristīgiem. (..) Taisnība un dievbijība paaugstina tautu un dara to stipru, bet bezdievība un grēks ir ļaužu posts. (..) Mūsu laikos visur sauc pēc stingriem, krietniem raksturiem, kas nav nopērkami un piekukuļojami, kam taisnība un gods stāv augstāk par zeltu un baudu.  Tādi cilvēki būs tikai tie, kas varēs liecināt: “Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka Garu.””

Vēl pēc simts gadiem viņa vārdi skan patiesi - kā tie, no Apustuļu darbu grāmatas, kas liecina, ka ne jau uz īsu laiku pārtapa ļaudis, pār kuŗiem Svētais Gars lija pirmā Vasarsvētku dienā! Nē, viņi pārveidoja visu pasauli!  Gadu simteņiem kristībās saņemtais Svētais Gars iedrošinājis Dieva bērnus visos apstākļos sludināt, kalpot, neuzdot! Arī  Latvijā un ārpus tās.

1947. gada Vasarsvētkos Archibīskaps Teodors Grīnbergs Gara spēkā  uzrunāja latvju tautu, tās bēgļiem vēstot: “Mēs dzīvojam svešumā.  Sveštautieši vēro mūs vērīgām acīm. (..) Rādīsim viņiem ne tikai mūsu kultūru, rādīsim viņiem arī, ka esam tauta, kas nes Svētā Gara augļus: mīlestību pret ikvienu, prieku katrā dzīves brīdī, mieru un pacietību visur. (..) Nekāds ļaunums un netikums nedrīkst mazināt mūsu labo slavu.  Lai to spētu, tad lūgsim, lai Svētais Gars nāk arī pār mums un ņem sirdī mājvietu.  Kur Svētais Gars valda, tur sākas jauna, svētīga dzīve.”   

Lūgsim arī mēs!  Lūgsim, kā reiz lūdza Archibīskaps Kārlis Kundziņš: “Nāc, Svētais Gars, liec ticēt, cerēt, ciest, Lai Tava gaisma mūžam nenodziest!”  Lūgsim, kā reiz lūdza Archibīskaps Arnolds Lūsis: “Dod, Kungs, man garu no Tava Gara, Drosmi un ticību sirdij dod!  Rādi, cik liela ir Tava vara Tiem, kas pie Tevis spēku rod!  Zinu: bez Tevis nespēju Cīņā šai mantot uzvaru. Allelūja!  Allelūja!”  

Lūgsim Svētā Gara spēku un gudrību, ieejot LELBP nākamajā darbības simtgadē!  Atcerēsimies Archibīskapa emeritus Elmāra Ernsta Rozīša vārdus par to, kā vērtēt mūsu darbu: “Ne jau darbu un darītāju skaits un daudzums ir izšķirīgs, (..) izšķirīgi ir, ka aiz visa tā stāv viens – Viņš. Ka Viņa klātbūtne, Viņa Gars veido iekšējo kopsakaru, jēgu un mērķi.”  

Dievs lai jūs svētī, kas kopā esat Viņa Baznīca!  Vienoti Gara spēkā šodien īpaši lūgsim par visiem, kuri Ukrainā, citur pasaulē cieš bailēs, trūkumā, sērās un izmisumā.  Lai Gars dāvina spēku pastāvēt un ticēt, ka drīz, drīz nāks miers un atjaunosies cerība, un  arī viņi priekā varēs svinēt dienu, kad Svētais Gars nolēma no visdažādākajiem cilvēkiem izveidot Kristus Baznīcu, kas vēl arvien turpina celt Dieva valstību! 

 

+ Lauma Zušēvica