Kad debesis ar zemi vienojas, cilvēce pamazām manīja, ka Vārds bija tapis miesa un Dievs Pats no mūžības bija nācis virs zemes pie cilvēkiem. Pie mums, kas ilgojās vēlreiz ticēt kā bērni tic, izbrīnā vērot debesis un ieraudzīt to vienu zvaigzni, kas spožāka par visām, jo tā mieru nes. Tā Kristus zvaigzne, kas spēj atjaunot cerību. 

Cerību, kas spēj izlauzties cauri tumsai, naidam, nespēkam un nemieram un atvērt debesis, no kuŗām skan arī mums eņģeļa vēsts: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs,  kas ir Kristus, Kungs!” 

Mums ir dzimis Glābējs, kaut tobrīd Viņš vēl silītē dusēja; drīz vien Viņš pasaulei vēstīs, ka jauna diena aust!  

Ka debesis un zeme savienotas Vārdā, kas tapa miesa, kaut tobrīd Viņš mājoja trauslā jaunpiedzimušā bērniņa miesā.  

Silītē dusot, Visvarenais Dieva Dēls bija absolūti atkarīgs no cilvēkiem.  Pārdomā šos vārdus bieži, padomā par tiem visiem, kuŗi šobrīd atkarīgi no mums!  Vai atbildības smagums audzis pandēmijas laikā? 

Vai grūtāk bijis atjaunot cerību, pārvarēt bailes, slimības, sēras un vientulību, kur nu vēl saprast šo juceklīgo laiku. Kā bērniņš dodies pie Viņa, kas mīlestībā dāvina Sevi – šī  dāvana nekad nenoveco, nesaplīst, nezaudē spēku, nedz nepazūd. Šī dāvana ir pats Jēzus, kas no silītes devās pie savējiem, “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:16) Viss piepildīts būs Viņā. Sapratīsim nabadzības, sāpju, ciešanu, prieka un mīlestības jēgu.  Sapratīsim, kā Viņā piepildīti visi Dieva apsolījumi.  Sapratīsim, kā nekas mūs nekad nespēs šķirt, pat ne nāve nē, no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Paldies Dievam, mums aug saprašana un spēja Viņu ieraudzīt, pilnu žēlastības un patiesības.

No mūžības pa zvaigžņu gaismas kāpnēm,  mīlestība zemei tuvojas… Tuvojas gan Ziemassvētki, tā arī 2022. gads.  Mēs nezinām, ko tas nesīs, kā tas mūs, Baznīcu un latvju tautu pārbaudīs, kā svētīs. Mēs zinām, ka esam bijuši Viņa žēlastības svētīti un vadīti caur gadu simtiem.  Uzticēsimies un lūgsim, lai Viņš dāvina, kā mums pietrūktu, lai mēs droši varētu doties Jēzus pēdās - no silītes pasaulē. Pie savējiem, ko mīlam, un pie tiem, kuŗus vēl nepazīstam. Pie tiem, kuŗi aug mūsu acu priekšā un dāvina mums tādu prieku, kā arī pie tiem, kuŗiem bailes mosties, vai vēlreiz riskēt mīlēt, piedot, citus apžēlot. Pie tiem, par kuŗiem nekad nebeigsim pateikties, kā arī pie tiem, kas mūs māca pacietību un audzina mūsu ticību.  

No sirds pateicos Dievam par jums, kas kopā esat mūsu Baznīca un kalpojiet Viņam ar savām dāvanām. Lai Dievs svētī Baznīcu, Latviju, pasauli un katru jūs. Novēlu jums skaistu Adventa laiku un Kristus piedzimšanas svētkus, novēlu jums arī izbrīnā debesīs raudzīties, apstāties un klusēt, un saņemt to svēto miera skūpstu, ko Svētā naktī dāvina mums Dievs.  Kristus mīlestībā,

+ Lauma Zuševica

Beidzot pēc pusotra gada es atkal lidoju laikā, kad daba ir apliecinājusi, ka tuvojas pārmaiņas. Daudziem pandēmijas dēļ pasaule uz ilgāku laiku bija izmainījusies. Man tā ierobežoja ceļošanu, vismaz lidojot. 2020. gada janvārī bija pēdējā reize, kad lidoju.  Bet šī gada 18. septembrī man bija jābūt Linkolnā, lai vadītu piemiņas dievkalpojumu mācītājam Vitautam Grīnvaldam, kurš mira 2020. gada 29. martā. 

Gan turp, gan atpakaļ ceļā lidoju kopā ar Purdue universitātes sieviešu futbola  komandu. Tā kā lidmašīna bija samērā maza, viegli bija sarunāties, un arī saklausīt, par ko savā starpā runāja jaunietes. Grūti bija nedzirdēt viņu sarunas, jo sevišķi kādu samērā skaļu sarunu starp divām draudzenēm: viena no draudzenēm centās izskaidrot, kādēļ viņa pārtraukusi attiecības ar savu sirdsdraugu. Tas saistījās ar ticību un to, kā katrs izprata ticību, piederību Dievam un Bībeles patiesību. Dzirdētais lika man domāt par tekstu, ko biju izvēlējusies, lai pieminētu mācītāju Vitautu Grīnvaldu.     

Sālamana vārdi 1965. gada tulkojumā skan šādi:  “No tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi, bet kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?” Tā tulkojot tiek uzrunāti visi: viņš, viņa, katrs cilvēks, arī jaunā sportiste, kas, šķiet, juta, ka viņas balss netiek līdzvērtīgi novērtēta, kaut arī viņa paļaujas Dievam, kad meklē atbildes uz ētiskiem jautājumiem.

Savukārt, 1680. gadā Ernests Gliks tulkoja šo tekstu šādi: “Tā vīra soļi nāk no tā Kunga, kā varētu tad tas cilvēks izprast savu ceļu”, bet 2012. gada tulkojums skan: “Vīrs staigā, kur Kungs liek, kā lai cilvēks zina savu ceļu?” Ebreju valodā runa ir par vīrieti, arī grieķu valodas tulkojumā tas parādās. Tomēr, varbūt kādā variantā, manuskriptā tulkotāji atrada pamatojumu tulkot tā, lai visi tiktu uzrunāti, lai katrs cilvēks izprastu, ka, dzīvojot ticībā, noteicošais nav tas, cik tu pats ar saviem spēkiem esi izgudrojis vai zini, nedz arī tas, cik tu spēsi saprast visu, kas notiek tavā dzīvē. Nē, noteicošais ir tas, cik spēsi Dievam uzticēties un Viņam sekot, kad Tavi soļi iegriežas neparedzētos ceļos.   

Mācītāja Vitauta Grīnvalda dzīvesstāsts atklāj, ka viņš ne vienu reizi vien piedzīvojis šīs atziņas: piemēram, vai tā patiešām bija tikai nejauša satikšanās ar prāvestu Pāvilu Ķirsonu vācu bēgļu nometnē?  Vitauts bija tik jauns karavīrs, kas nebija vēl paspējis absolvēt pat vidusskolu, bet jau dzīves skolā bija iemācījies,  ko nozīmē redzēt to, ko nevēlies vairs nekad atcerēties un kas jāpārdzīvo, gandrīz nomirstot slimnīcā. Prāvesta Ķirsona ticības mācību stundas dziļi ietekmēja Vitautu, kā arī Laimdotu Grendzi un daudzus latviešu jauniešus, tai skaitā arī Vili Vārsbergu. Šo jauniešu dzīvēs notika  lielas pārmaiņas. Vitauts bija nodomājis studēt matemātiku un inženierzinātnes, bet, pēc mācībām pie prāvesta Pāvila Ķirsona, viņš dodas studēt teoloģiju luterāņu seminārā.  

Varbūt arī viņu starpā notika sarunas ārpus stundām? Varbūt ne lidmašīnā, bet, kas to lai zina? Rudens ir pie durvīm, bet pasaules malu malās skolas durvis jau atvērušās. Gan ar maskām, gan bez, studenti dodas mācīties. Kaut starp viņu skolotājiem būtu tādi kā prāvests Pāvils Ķirsons, kurš palīdzēja jaunajiem latviešiem saprast, kā Dievs viņu soļus bija vadījis, kā viss, kas bija noticis, redzēts, piedzīvots ar traģiskām sekām Latvijai un neskaitāmiem cilvēku bērniem, nenozīmēja, ka Dievs viņus bija atstājis. 

Mācītājs Vitauts Grīnvalds jau pirms savas nāves bija atstājis norādes savām bērēm. Dziesmas, Bībeles teksti, izvadītāji bija uzskaitīti vēstulē savai sievai, Liesmai, lai viņa zinātu,  kā rīkoties pēc viņa nāves. Taču nenotika tā,  kā viņš bija paredzējis. Liesma nomira 2012. gadā, tātad, astoņus gadus pirms brīža, kad viņš pats, atgriezies Latvijā, netālu no dzimtās vietas, nomira Raunā.  “…kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?” 

Viņa sen izmeklētie Dieva vārdi tika nolasīti piemiņas brīdī. No visiem Jaunās Derības vārdiem viņš bija izvēlējies Jāņa 1. vēst. 4:16-18, kur minēts, ka Dievs ir mīlestība un, ka pilnīga mīlestība aizdzen bailes.  Un no Mateja ev. teksts no  5: 1-10, kas ir Evaņģēlija vārdi, kas ievada Jēzus Kalna sprediķi. Tik piemēroti dzirdēt iedrošinājumu: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” Tik ļoti pamācošs ir apliecinājums: Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder debesu valstība.” Var notikt tik daudz, ko nesaprotam, kas liekas netaisnīgi, bet Kristus dāvina pavisam citu perspektīvu: pat ciešanās, pārbaudījumos, visās dzīves straujās pārmaiņās atliek mums uzticēties, sekot Tam, kas nosaka, kurp dodas mūsu ceļš, kas dažkārt arī citu cilvēku ietekmēts.

Ceru, ka studente no Purdue turpinās ticībā augt un viņai būs labi skolotāji! Sarma Eglīte, es un vēl daudz citi jaunieši, kuri pirmo reizi satikām mācītāju Vitautu Grīnvaldu pirms 50 gadiem Garezerā, bijām nedaudz jaunāki par šo studenti, kuras sarunu es dzirdēju lidmašīnā. Mācītājs Vitauts mācēja ieklausīties sirds valodā un mums atklāt jaunas iespējas, kā izprast Dievu un sevi pašu. Kaut mums katram būtu tāds skolotājs vai mēs katrs pats varētu būt tāds skolotājs, kāds bija mācītājs Vitauts! 

Kā aplī dodas Dieva laiks, nomainās gadalaiki, izmainās cilvēku dzīves, paliek atmiņas, par kurām pateikties, rodas jaunas iespējas ticībā augt.  Varbūt Tu esi tas, pie kura Dievs vadīs kādu cilvēku: jaunu, ne tik jaunu, bērniņu, sievieti vai vīrieti. Varbūt Tu būsi tas, kurš uzdrīkstēsies pārtulkot Dieva Vārdu un Viņa atklāsmi tā, lai ikviens tiktu uzrunāts un iekļauts Viņa mīļoto bērnu lokā! Nav jābaidās vai jāzina atbildes uz visiem jautājumiem. Kādreiz pietiek saklausīt jautājumus. Kādreiz pietiek aicināt uzticēties Tam, kas vada soli pa solim – no vasaras rudenī, no šīs dzīves mūžībā.  Mums ir un būs klāt Dievs, kas ir Mīlestība un Viņa Dēls, kas ir un būs Ceļš, Patiesība un Dzīvība! Laikā un mūžībā. 

Pirms paredzētā laika ielidojām Čikāgā. Jauki! Visi domāja: ātrāk tiksim mājās. Bet tad gaidījām pusstundu, lai piebrauktu pie vārtiem. Vai jums arī tā ir noticis? Tu, cilvēks,  domā vienu, bet notiek kas cits, un tad tieši tajā pusstundā notiek sarunas, ko vēl ilgi neaizmirsīsi. 

Vai tas bija Viņa nodoms, no kura atkarīgi ikviena cilvēka soļi?..  Kurš gan zina un izprot savu ceļu?  Dievs! Un, galu galā, vai ar to nepietiek? 

Lai Viņš dāvina skaistu, ar krāsām un dziļām domām bagātu rudens laiku! Nenokavējiet iespēju dalīties Viņa mīlestībā! Pat lidmašinā...

 

+ Lauma

On that powerfully windy day, not wanting to listen to news, again, I turned the dial and immediately recognized the soulful melody. The hauntingly beautiful song, sung by the group Kansas, has always created a sense of resignation, as if life is meaningless, our efforts futile: “Dust in the wind, all we are is dust in the wind.” Truly, unexpectedly, a different thought came to mind. So what if you are dust in the wind – that really is life affirming, if you believe the wind that is carrying you is the Holy Spirit!

Yes, there are days when you feel like ‘dust in the wind’, and, yes, your body one might day be ‘dust in the wind’, but what if you just knew that you are always - body and soul - sustained by God’s power of grace, life, creativity, and love that the Holy Spirit gifts us? Something changes if we know, that even though our bodies one day will return to the earth as dust, who we really are, our spirit will not be forgotten, but lifted up, as if ‘on the wings of an eagle’ (Is 40:31), carrying us then, as we have been carried throughout life. As the Holy Spirit has sustained Christ’s living body, the Church, from its day of birth to this day, as it works through times of challenges and changes.

Letting His Spirit carry us does not mean understanding just how it happens. The amazing musician, Louie Armstrong, is alleged to have remarked that rhythm is “What if you’ve got it, you don’t need a definition; and if you don’t got it, no definition is any good.” Might that be true of the Holy Spirit! We really can’t explain it, but when you experience it? Everything changes.

Yes, our bodies might be ‘dust in the wind’ that returns to the earth, as Ecclesiastes 3:20 proclaims, "All are from the dust, and to dust all return.", but, as Peter proclaimed that first Pentecost day: “...everyone who calls on the name of the Lord will be saved.” (Acts 2:21) Then the more hopeful words written a little later in Ecclesiastes are made forever true because of the resurrection of our Lord Jesus: “and the dust returns to the earth as it once was, and the life breath returns to God who gave it!” (12:7).

May you have a blessed Pentecost day! May God’s Holy Spirit, like the wind, ever moving, unseen, keep lifting us all ever closer to Him and one another!