Ieradumam ir spēks. Nereti ikdienas ieradumi pārtop par tradīcijām. Ģimenēs, kādā draudzē, organizācijā un tautā. Pirms gadiem tika novērots, ka Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā maz tika atzīmēta. 2016. gadā radās aicinājums ar baltiem galdautiem un gardiem ēdieniem klāt galdus!

Bija vēlēšanās pie viena galda sapulcināt ģimeni, kaimiņus un draugus svinēt svētkus - Latvijas otro dzimšanas dienu! Cerība bija, ka tas taptu par ieradumu un ar laiku, par skaistu tradīciju! Šādas atceres vieno un stiprina, jo atgādina nezaudēt to, kas reiz izraisīja gaviles un pateicības lūgšanas!

Dievs lai svētī, ka arvien vairākiem šie Svētki kļūtu par nozīmīgu, skaistu tradīciju! 

Baltā galdauta svētkos pateiksimies Dievam par Latvijas atjaunoto neatkarību un lūgsim Viņa svētību visai latvju tautai! Apsveicam svētkos!

Archibīskape Lauma Zušēvica

Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē 

Satveriet šo Augšāmcelšanās spēku!  

Lai, kā Kristus izlauzās no kapa, 

jauna dzīvība izlaužās no jums un parāda sevi mīlestības darbos un ievainotās pasaules dziedināšanā!

Lai pats Kristus, 

kas ir dzīvs mūžīgi, kas ir mūsu jaunās dzīvības avots,

neļauj norimt jūsu sirds priekam un dāvā jums mieru – šodien un vienumēr.

Ticībā, cerībā, mīlestībā – 

Jūsu,

prāv. Anita Vārsberga-Pāža

2023. gada Lieldienās

Sērotāji, ceļā uz Emmausu, domādami, ka tas ir svešs līdzgājējs, viņam sacīja: “Tu esi vienīgais, kas Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” (Lk 24:18) Bet Viņš nebija svešs līdzgājējs, bet pats Kristus.

Un pēc vairāk kā astoņām dienām, Tibērijas jūrmalā, mācekļi nepazīstamam cilvēkam nogurumā paziņoja, ka viņiem nav kas ēdams, ko viņam dot, jo naktī neko nebija noķēruši. Bet Viņš nebija izsalcis cilvēks krastmalā, bet pats Kristus. (Jņ 21:1-6) 

Rakstot par Mariju Magdalēnu, Archibīskaps Jānis Matulis reiz teica: “Nāve padara aklu. Arī Marija Magdalēna raudādama un skumdama redzēja vienīgi tukšo kapu. Acis jāatver.” Tās atvērās, sadzirdot viņas vārdu. Un diviem ceļiniekiem? Acis atvērās, kad Viņš ņēma maizi, to svētīja un deva tiem. Un Pēterim acis atvērās pie jūŗas, dēļ apbrīnojamās veiksmes, izvelkot zivis tieši vietā, uz kuŗu bija norādījis Kristus.

Kādēļ tik grūti gāja tik daudziem pazīt Kristu pēc Viņa augšāmcelšanās? Varētu minēt, ka tās būtu sēras, neziņa, bailes. Bet šķiet, ka tā bija Pestītāja vēlme palikt anonīmam, kamēr īstais brīdis pienāca. Kad katrs bija gatavs acis atvērt un ieraudzīt Viņu. Alberta Šveicera vārdi skaisti izsaka ko līdzīgu: „Viņš nāk pie mums kā Nepazīstamais, bez vārda - kā senāk pie ezera Viņš nāca pie tiem, kas Viņu nepazina. Viņš mums saka to pašu: „Sekojiet man!“ un aicina mūs darbā, kas Viņam jādara cilvēku vidū. Viņš atklās sevi – pūlēs, konfliktos un ciešanās, kas šķērsojami Viņa sadraudzībā. Tie mācīsies Viņu pazīt no pašu pieredzes.“

Tie mācīsies Viņu pazīt no pašu pieredzes! Šajos skaistos Kristus Augšāmcelšanās svētkos novēlu ik katram pieredzēt Viņa tuvumu un gavilēt par Viņa nāves un mīlestības uzvaru! Viņš lai atbild mūsu lūgšanām par visiem, kuŗi Viņu nepazīst, un par visiem, kuŗi meklē pēc Viņa spēka Ukrainā un citur, nemiera un baiļu plosītā pasaulē. Tas Kungs ir augšāmcēlies! Viņš atradīs ikvienu un žēlastībā paliks klāt, kamēr acis atveras un sirdīs ieplūst miers un prieks!

Jūsu,

Archibīskape Lauma