Kad 20. gadsimta vidū no Eiropas bēgļu nometnēm ASV un Kanadā ieplūda tūkstoši latviešu bēgļu, tie neilgā laikā pievienojās jau pastāvošajām draudzēm, kā arī dibināja jaunas latviešu draudzes, kur tādu vēl nebija. Ieceļotāju vidū bija arī lielāks skaits lutrerāņu mācītāji un, izvēloties garīgo vadītāju, draudzēm bija plaša izvēle starp kandidātiem.

Vecākās latviešu draudzes bija saistītas ar vietējās zemes luterāņu Sinodēm, galvenokārt ar Lutheran Church – MissouriSinodi, un vairākas jaundibinātās pievienojās United Lutheran Church in America,  American Lutheran Church vai AugustanaSinodēm, kuŗu draudzes bija devušas galvojumus daudziem jaunieceļotājiem no Vācijas bēgļu nometnēm. Tomēr vairākas jaundibinātās draudzes darbojās neatkarīgi un juridiski piederēja Latvijas ev. lut. Baznīcai Trimdā.

Drīz vien sākās centieni apvienot izkaisītās latviešu draudzes zem Baznīcas Virsvaldes jumta, reizē paturot noteiktu draudžu neatkarību, atbilstoši vietējās vides apstākļiem. 1958. gadā, mācītāja Kārļa Kundziņa vadībā, izveidojās Latviešu ev. lut. draudžu apvienība Amerikā (LELDAA), kuŗas darbības noteikumi pamatojās uz Latvijas ev. lut. Baznīcas 1928. gada Satversmi. LELDAA inkorporācija notika Ņujorkas pavalstī 1959. gada 17. janvārī un tās pirmajā Pārvaldē kalpoja Bruno Albāts, Pēteris Eglītis, Voldemārs Gobiņš, Alberts Ozols, Karl Karusa, Armīns Rūsis un Charles Stankevitz.

LELDAA uzņēma visas latviešu luterāņu draudzes ar vienādām tiesībām, neatkarīgi no piederības vietējām Sinodēm. Vienīgā prasība bija, lai tās atzīst Latvijas ev. lut. Baznīcas (LELB) trimdā archibīskapu par savu garīgo vadītāju un, pēc iespējas, seko Baznīcas 1928. gada Satversmes noteikumiem.

Pēc vairāku gadu darbības radās doma draudžu apvienību pārveidot par Sinodi, tā radot stiprāku juridisku pamatu attiecībā uz īpašumtiesībām un mācītāju statusu Amerikas sabiedrībā. Izveidoja Satversmes komisiju un pirmais Amerikas latviešu ev. lut draudžu Sinodes satversmes projekts tika pieņemts 1972. gada 22. janvārī.

LELB ārpus Latvijas (LELBĀL) virsvaldes  1972. gada aprīļa sēdē Toronto, Kanadā, pieņēma atzinumu, ka “Visu Ziemeļamerikas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienošanās vienā latviešu Sinodē, kā garīgā un nacionālā vienībā, būti vēlama”. Izstrādātais Sinodes satversmes projekts Virsvaldei bija pieņemams, jo tas noteica paredzētās Sinodes piederību LELBĀL, tās attiecības ar archibīskapu un LELBĀL virsvaldi un deva piemērotu tiesisko izkārtojumu draudžu sadarbībai ASV un Kanadā.

1975. gadā, pirmo latviešu Draudžu dienu laikā, Gaŗezerā notika LELDAA ģenerālsapulce, kuŗā latviešu garīdznieki un draudžu delegāti nolēma pārorganizēt LELDAA par Latviešu ev. lut. baznīcu Amerikā (LELBA). Ģenerālsapulcē apstiprināja LELBA Satversmi un ievēlēja pārvaldes un revīzijas komisijas locekļus. Dibināšanas gadā astoņdesmit septiņās LELBA draudzēs un dievkalpojumu kopās bija ap 28,200 locekļu, ko aprūpēja deviņdesmit deviņi garīdznieki. Administratīvi LELBA ir sadalīta četros apgabalos: ASV Austrumu (ieskaita trīs Arģentīnas, Brazīlijas un Venecuēlas draudzes), Rietumu, Vidienes un Kanadas, ko pārrauga apgabalu konferencēs ievēlētas pārvaldes un prāvesti.

Kā integrālu LELBĀL sastāvdaļu, LELBĀL archibīskaps pārstāv LELBA pie Pasaules luterāņu federācijas(PLF) un Pasaules Baznīcu domes (PBD), kā arī sadarbībā ar Baznīcu Latvijā (LELB).  LELBA iekšējo darbību vada Sinodes uz trim gadiem ievēlēta pārvalde, kas sastāv no priekšnieka/ces (garīdznieka/ces), trim ordinētiem un trim neordinētiem locekļiem, un trim revizijas komsisijas locekļiem. Sinodi jānotur ik pa trim gadiem.

Kopš dibināšanas, 40 gados LELBA ir daudz veikusi. Pie pārvaldes, vairāk vai mazāk sekmīgi ir kalpojušas vairākas darba nozares. Der paskaidrot, ka parasti visas nozares sastāv no vienas personas — nozares vadītāja, kurš/kuŗa reizēm pieaicina sev kādu palīgu un, ka gandrīz visi LELBA darbinieki ir darbojušies brīvprātīgi, ziedojot savu laiku un dažkārt arī līdzekļus.

Visilgāk darbojās Ārmisijas nozare, palīdzot ar līdzekļiem turpināt Annas Irbes iesākto misijas darbu Tamil-Nadu rajonā Indijā. Pēdējos gados atklājās vietējo misijas darbinieku paviršība un nekārtība ziedoto līdzekļu izlietošanā un ar 2014. gadu LELBA savu atbalstu misijai ir pārtraukusi.

Daudzus gadus pastāvēja LELBA Apgāds, kas rūpējās par teloģiskas literatūras un mūsu garīdznieku grāmatu publicēšanu. LELBA, caur Apgādu, izdeva arī mēnešrakstu kristīgās dzīves veicināšanai, “Ceļa Biedrs”.

1992. gadā Apgāds, sadarbībā ar Latvijas ev. lut. Baznīcu un Zviedrijas Baznīcas atbalstu izdeva Dziesmu grāmatu latviešiem tēvzemē un svešumā. Dziesmu grāmata, pirmo reizi vēsturē ar notīm, tika izdota 60,000 eksemplāros un tiek lietota gan Latvijas, gan ārpus Latvijas draudzēs. Dziesmu grāmata, ar labojumiem, piedzīvoja otro izdevumu 1995. gadā, kad  oriģināli sarkanos vākus nomainīja ar melniem.

Grāmatu lasītāju un abonementu skaitam sarūkot, vispirms Apgāds un tad “Ceļa Biedrs” iegāja LELBA vēsturē kā savu laiku nokalpojuši.

Vēl Latvijas okupācijas gados aktīvi sāka darboties nozare “Palīdzība Latvijā”. Iesākumā gan slepenā ceļā ievedot Latvijā Bībeles, kā arī naudu Latvijas draudžu atbalstam. Pēc Latvijas brīvības atgūšanas izveidojās plaša LELBA draudžu sadarbība ar māsu draudzēm Latvijā, sniedzot tām garīgu un materiālu atbalstu. Palīdzot atjaunot LELB izdevniecību, LELBA iegādājās spiestuves iekārtu LELB avīzei Svētdienas Rīts un vairākus gadus atbalstīja avīzes izdošanu.

Gandrīz katras draudzes dzīvē neatsverama loma ir tās dāmu komitejai. Komiteju pārstāves ik pa trim gadiem ievēl LELBA dāmu komiteju referenti, draudžu komiteju darba koordinācijai.

Nozīmīgu darbu ir veikusi Evaņģelizācijas nozare. Tās darbība galvenokārt izpaudās Draudžu dienu rīkošanā. Sākot ar pirmajām Draudžu dienām 1975. gadā, Gaŗezerā, tās ir notikušas gandrīz katru otro gadu, no Atlantijas okeāna austrumos līdz Klusam okeānam rietumos un no Ontario provinces ziemeļos līdz saulainajai Floridai dienvidos. 2016. gadā notiks jau divdesmitās Draudžu dienas. Gadu tecējumā Draudžu dienu raksturs ir mainījies. Samazinoties garām lekciju sērijām ir radušās plašākas iespējas dalībnieku līdzdalībai. Kā piemēru var minēt labirinta gājienu, meditāciju, sakrālo deju, smieklu jogu un tamlīdzīgas nodarbības.

Teoloģijas nozare vairākkārt rīkoja Teoloģijas institūta kursus, kas bija būtiski jaunu diakonu sagatavošanai un ASV un Kanadas teoloģiskos seminārus beigušie garīdznieki kursos varēja apgūt Latvijas Baznīcas vēsturi. Kursus apmeklēja dalībnieki pat no Eiropas un Austrālijas. Nozare arī organizēja gadskārtējus seminārus un/vai teologu dienas  — garīdznieku sanāksmes teoloģiska satura lekcijām, domu izmaiņai un sadraudzībai. Nozares vadītājs ir arī atbildīgs piedalīties jaunu LELBĀL garīdznieku pārbaudes kolokvijā.

Veco ļaužu aprūpes nozares darbu, kopš nozares pastāvēšanas, ir veikuši mācītāji Anita un Ivars Gaides, apmeklējot draudzes ar priekšlasījumiem, mūzikālu sniegumu un izdodot brošūras ar lūgšanām un dzeju.

LELDAA  regulāri publicēja Apkārtrakstu ar informatīviem ziņojumiem. Ar LELBA dibināšanu radīja Informācijas nozari un Apkārtraksts guva jaunu formatu un nosaukumu: LELBA Ziņas, kas vēlākos gados iekļāva plašāku informāciju arī par notikumiem PLF, PBD un citās Baznīcās. Vairākus gadus publicēja Bībeles pantus ikdienas lasīšanai. Parādījās arīRedaktora sleja, kas pārdomām deva redaktora uzskatus par norisēm Baznīcā. Daudz gadus LELBA Ziņas saņēma visas LELBA draudzes, kā arī LELBĀL un LELB garīdznieki. Informācijas nozare arī rūpējās par Baznīcas dzīves notikumu aprakstiem publicēšanai latviešu laikrakstos ASV, Kanadā un Austrālijā.  2011. gadā, mainoties nozares vadībai, LELBA Ziņas tika atvietotas ar ziņojumiem LELBA mājaslapā.

Jau pirms LELBA dibināšanas, mācītājs un vēsturnieks Dr. Edgars Ķiploks sāka krāt informāciju par Latvijas dievnamiem, par Baznīcas darbu, draudzēm un garīdzniekiem, izveidojot LELBA archīvu. Pēc māc. Ķiploka nāves vairums sakrāto materiālu, pēc viņa norādījumiem, tika nosūtīti archīviem un bibliotēkām Latvijā, paturot LELBA archīvā tikai ar LELBA darbību, draudzēm un garīdzniekiem saistītos dokumentus, rakstus un publikācijas.

Jaunatnes nozare vairākkārt ir rīkojusi iesvētāmo jauniešu saietus un pēdējos gados organizējusi dažādus labdarības projektus Latvijā, ar šejienes un Latvijas jauniešu aktīvu līdzdalību.

Baznīcas liiturģijas un mūzikas nozare rūpējas par jaunu liturģisko materiālu sagatavošanu un ir atbildīga par lielāko LELBA notikumu dievkalpojumu izkārtojumu.

LELBA ir līdzdalībniece ar Amerikas ev. lut. Baznīcu un Mizūrī luterāņu Sinodi Luterāņu imigrantu un bēgļu palīdzības organizācijā LIRS, un piedalās kopējās ziedojumu akcijās ASV uzņemto bēgļu atbalstam. 1950-os gados LIRS palīdzēja lielākam skaitam latviešiem no bēgļu nometnēm ieceļot ASV. Tagad ir mūsu kārta atbalstīt šīs dienas patvēruma meklētājus ASV.

Namturības nozares vadītājs ir sniedzis priekšlasījumus par kristīgo namturību LELBA sanāksmēs un draudzēs.

Aizgājušajos 40 gados LELBA ir veikusi nozīmīgu darbu Amerikas latviešu luterāņu draudžu sadarbības un vienotības uzturēšanā, jaunu teologu sagatavošanā, reliģiskas literatūras izdevniecībā un garīgās dzīves veicināšanā, rūpējoties lai garīdznieki aktīvi piedalās latviešu vasaras skolās un nometnēs. Tas, un viss iepriekš minētais, ir atbilde ne reti dzirdētam jautājumam, pat no draudžu vadības locekļiem:“Kas ir LELBA un ko tā dara?”

Diemžēl, fakti un statistika rāda, ka LELBA darbība strauji sarūk. Šodien LELBA pārstāv vairs tikai piecdesmit asoņas draudzes un dievkalpojumu kopas, ko aprūpē četrdesmit četri garīdznieki/ces un vikāri/res, no kuŗiem četrpadsmit ir jau pāri 70 gadu vecumam. Aktuālo draudžu locekļu skaitu ir grūti prognozēt, jo pieejamie statistikas dati, draudžu neatsaucības dēļ, ir nepilnīgi un dažkārt maldinoši. Balstoties uz 2014 gada pārskatiem, draudžu iesvētīto locekļu kopskaits ir noslīdējis jau zem septiņiem tūkstošiem. Pie LELBA pastāv no testamentāriem novēlējumiem izveidotais Pastorālais fonds,kas kādu laiku spēs finansiāli palīdzēt dažiem garīdzniekiem un draudzēm, kas veicinās, bet tomēr nespēs uzturēt mazo draudžu darbību.

Tomēr varam būt droši, ka kamēr pastāvēs draudzes, būs arī LELBA, jo mēs - draudžu locekļi un garīdznieki - esam LELBA.

As a people of faith we are committed to social justice and opposed to gun violence and racism, we grieve the lives lost and destroyed by this horrendous act of violence. The true reality is that we are all impacted by the horror that occurred in your place of worship. LELCA offers our deepest sympathies to your faith community in this difficult time.

Let us remember the words of the prophet Isaiah that offer support: “Do not fear, for I am with you, do not be afraid, for I am your God; I will strengthen you, I will help you, I will uphold you with my victorious right hand.” Isaiah 41:10.

In God’s love we join with all of our Latvian congregations around the world to pray for you during this time of healing.

Rev. Gunars Lazdins, President

Lauma Zusevics, + Archbishop, Latvian Evangelical Lutheran Church Abroad

Rev. Dag Demandt, Director of Information

Kaut varbūt, ka reiz ko līdzīgu esam mācījušies, bet ir tik labi, ka kāds atgādina, kā to dara teologs Štēnbuks, ka “Baznīca nav pašmērķis. Dieva darbības galamērķis nav triumfējoša baznīca. Baznīcas uzdevums ir kalpot cilvēkiem pasaulē. . . Baznīcas uzdevums sniedzas tālāk par baznīcu pašu. Tās mērķis ir Dieva valstība.” (visi citējumi no 72. un 73. lpp.)Par to, ko nozīmē apliecināt ticību vienai svētai, katoliskai baznīcai, autors izaicinoši prasa: “Vai baznīca ir svēta?” Viņš pazīst tās ne vienmēr gaišo vēsturi, galu galā viņš nozīmīgi secina: “No iepriekš teiktā kļūst saprotams, kur meklējams baznīcas svētums. Tas nav saistīts ar to, ka baznīcā darbotos svēti un pilnīgi cilvēki. Tas ir saistīts ar to, ka baznīcā vēlas mājot dzīvais Jēzus Kristus, “Dieva Svētais” (Mk 1:24) Jēzus svētums neizpaužas nepieejamībā un vājo un vienkāršo cilvēku atsijāšanā, bet gan tajā, ka viņš pievēršas visiem cilvēkiem, lai tos pārveidotu. Viņš grib dalīties ar mums savā svētumā, lai mēs dzīvotu savu dzīvi atbilstoši labajam Dieva prātam.”

Domu graudi mūsu lūgšanām. Kaut tie ierosinātu pārrunas par to, kā mēs izprotam baznīcu un tās uzdevumu. Dzimšanas dienās gandrīz visi mēdz mazliet padomāt par to, kā gadu skaits mainījis dzīvi un izskatu. Kad esam pavisam jauni, citi parasti priecājas, kā mūsu spējas attīstījušās. Kad gadu skaits kļūst lielāks, vai tiešām mazāk jāmeklē saredzēt mūsu garīgo izaugsmi? Ko redz LELBĀL, kad tā paskatās spogulī?

Ko mēs gribētu, lai kāds redzētu, ienākot mūsu dievnamos? Tā ceru, ka katrs saredzētu dzīvo Kristu visdažādāko cilvēku sejās. Un to, kā no Kristus mīlestības svētavota un dalītiem sakramentiem izplūst žēlastība un Svētā Gara dāvanas liek dalīties izslāpušajiem Dieva bērniem. Kā Dieva Vārda veltes paēdina izsalkušās dvēseles un dara katru stiprāku doties atpakaļ pasaulē un dzīvot apziņā, ka pats ir Dieva mīļotais un Kristus apžēlotais bērns. Kā visus kopā saista piederība Dieva valstībai virs zemes, kur miers un taisnība valda - ne ar varu, bet tādēļ, ka Dievam ir autoritāte pār visu, kas ir mūsu dzīve. Kā Tēvam par bērniem, kas ļauj saukt: Aba! (‘papiņ’, ‘tēti’; Rom. 8:15) Štēnbuks raksta:   “Baznīcas vēstij jāietver visas dzīves jomas un dimensijas: gars un miesa, daba un vēsture, indivīds un sabiedrība, baznīca un pasaule, taisnošana un svētošana, dievkalpojums svētdienā un dievkalpojums pasaulīgajā ikdienā.”

Ir tāda ‘ikdiena’ - pirmdiena, viena diena pēc Vasarsvētkiem, kaut tie jums bija skaisti! Bet - arī šodien lai notiek dievkalpojumi pasaulē! Tur, kur jūs katrs atsevišķi un mēs kopā dzīvojam un rosāmies un esam! (un kādreiz nokavējam darbus) Kalposim tam Kungam ar prieku! Lai Dievs svētī un Kristus mīlestībā mūsu baznīcu ‘dzīvu’ dara Svētā Gara svētku spēkā!

Garīgs akts, drosmīga proklamācija, aicinājums atjaunot to, kas sen bija, neļaut aizmirst, cik nežēlīgi un netaisnīgi pirmā neatkarība tika atņemta. Dieva vārdos lasām: "Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo." (Salm.māc. 3:15) Kad ir svētku diena, kā šī, varam par atjaunoto neatkarību ar vēl lielāku degsmi pateikties Dievam, bet nekad neaizmirsīsim arī vēsturi. Nesenie notikumi patiesi mudina būt nomodā un ar tikpat lielu sirds pārliecību lūgt, lai Dievs tagad un rītdien pasargā Latviju un nodrošina tās nākotni.

Atmiņā dziļi iespiedies, kā toreiz pienāca ziņas par tiem, kas bija sabraukuši uz Rīgu ar saviem traktoriem. Viņi bija gatavi riskēt visu, izveidojot barikādes, aizsargājot to, kas bija tikai pašā sākumā, savas valsts neatkarības atjaunošanu. Mums liecināja, kā viņi devās  atvērtos dievnamos, lai sasildītos, paēstu un savu spēku atjaunotu. Kaut tā vēl būtu, ka katrs zinātu, kur durvis atvērtas, kur var cilvēks savu ticību un spēku atjaunot. Arī tā tauta top drošāka un stiprāka.

Ir pagājuši 25 gadi. Mūsu baznīca nekad nav apstājusies lūgt un līdz ar visiem latviešiem dziedāt: Dievs, svētī Latviju! Lūgsim arī šodien, lai Dievs ik rītu atjaunotu mūsu ticību un drosmi, gatavību lūgt līdz ar māsām un brāļiem.

Latvijā un ārpus tās, lai tā izjustu drošību Viņā, kas ir svētījis un, mēs lūdzam, svētīs mūs savā žēlastībā un taisnībā. 

Imanta Ziedoņa 1996. gada lūgšanas vārdi lai mūs šodien pavada:

"Dievs, sapulcē manus radus - kaut domās - še altāŗa priekšā: lai no mūsu mājām viņu domas sanāk šai brīdī zem Tava jumta! Es lūdzos.... Mūsu Tēvs Debesīs, mana tēva un vectēva domas ir Tevī, un tās ir te klāt mūsu ģimenē - zem Tava jumta! Lai nāk mūsu bērni pie mums, Dievs, iedali viņiem te vietu! Lai viņiem ir viss, ko te sanesam; lai tiem nav jādala, lai tiem ir viss! Nav daudz. Dievs, palīdzi augt mūsu dzimtai vēl lielākā gaismā un iet uz gaismu un turēties tīriem! Vienalga kur ir mani bērni šai brīdī un brāļi, māsas - es saucu tos šurp, mēs izaugam lieli Tavā vārdā - šai brīdī mēs nometam tumsu!"

Gribas kaut kā pievienot - un nonākam drošībā. 

Novēlu pateicības, cerības un ticības pilnu Latvijas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu!

Tomēr, “atjaunošanās” ir vairāk, nekā neko nedarīt. Garlaikošanās var nomākt ne mazāk kā darbs. Lai atjaunotos, mums vajag iedvesmu un mērķi. Mums vajag no tās dzīvības dvašas, ar kuru mūsu Radītājs mūs saucis šajā dzīvē. Mums vajag no tās mūžīgās dzīvības uguns, ko tumsa, ļaunums un nāve nespēj noslāpēt. To, ko mums vajag, mēs nespēsim sev sarūpēt. Bet mēs varam sevi atvērt un lūgt, un ļaut sevi ar to apdāvināt, un tad, protams, censties to glabāt, lai tā veidotos un darbotos.      

Tas var ar mums notikt katru brīdi. Šī dziļākā jēga ir katrai svētdienai, šīm “mazām Lieldienām”. Neatvietojami mūsu dzīvē ir tās lielie svētki, “lielās Lieldienas”. Svētki, kuri mums dod nojaust mūžības plašo apvārsni, Dieva neizmērojamās mīlestības spēku, kas atklājies Kristus augšāmcelšanās brīnumā. Svētki, kuriem piemīt kaut kas no Viņa gaišuma un godības, kas spēj mūsos atjaunot jausmu par arī manas sīkās dzīves lielo nozīmi. „Priekš katra darba teicama nu sirds še sasilt drīkst, jo sēkla, kas še sējama, mums jaunā dzīvē dīgst.”

Novēlu Jums ikkatram šo atjaunošanos. Un novēlu, lai mūsu evaņģēliskā Baznīca ne tikai 19. aprīlī Milvokos nomainītu vadību, bet arvien atjaunotos iz šī Lieldienu spēka – par svētību mūsu tautai!

Tagad mēs zinām, ka Kristus bija augšāmcēlies, bet evaņģēlijos redzam, ka mācekļi piedzīvo uzmācīgas domas, ka Jēzus ir nevis augšāmcelts, bet ka Viņa miesas ir nozagtas. Mēs redzam, ka mācekļi grūtos brīžos zaudē savu ticību, gluži kā mēs to dažreiz darām mūsu dzīves gājumā. Bet mūsu Kungs un Pestītājs atkal nāk pie mums, gluži kā Viņš nāca pie mācekļiem un saka: „Miers ar jums!”

Kādu bijību iedvesmojošu ziņu nes eņģeļi! Mums vairs nav jābīstas! Mācekļi jūtas bailīgi un nospiesti. Viņi bija liecinieki Jēzus brutālajai noslepkavošanai. Tagad eņģelis saka, ka viņiem nevajag bīties, jo Tas, „kurš bija krustā sists, ir augšāmcēlies”. Nežēlīgais krusts, moku un kauna rīks, ir kļuvis par uzvaras un Dieva mīlestības simbolu. Dievs savā mīlestībā izvēlas mūs nesodīt, bet sūta savu Dēlu izpirkt mūsu grēkus. Vienīgi krusta dēļ Dievs mums piedod un sniedz mums mūžīgās dzīvības dāvanu. Augšāmcelšanās ir Dieva liecība, ka mūsu grēki ir pilnīgi samaksāti un ka Jēzus ir Viņa vienīgais Dēls. Tādēļ mums vairs nav jābīstas nāves; ticīgajiem nāve ir durvis mūžībai debesīs.

Brāļi un māsas, šī ir tā vēsts, ko es jums dodu Lieldienu laikā: „Miers ar jums!” – un es ceru, es lūdzu, lai tas Kungs būtu augšāmcēlies arī jūsu katra sirdī, un ka mēs varam turpināt to kalpošanu, kuru Viņš mums šeit zemes virsū ir atstājis.

Lai augšāmceltais Kristus, visas vēstures un dzīvības Kungs, svētī jūs visus šajā Lieldienu laikā!