Kopš 2010. gada LELBĀL un mazā Luterāņu Baznīca Lielbritānijā (LBL) Porvo piedalījās kā “observer” - novērotāji. Porvo baznīcu prezidējošie bīskapi no 2013. gada 20.-22. oktobrim tiekoties Rejkjavikā vienbalsīgi piekrita mūsu abu baznīcu uzņemšanai turpmāk pilntiesīgā lomā, un aizvadītā gadā tās baznīcas, kurās šim solim vajadzēja sinodālu piekrišanu, to arī panāca. Uzņemšanas dokumentus līdz ar mani un LBL bīskapu Martin Lind parakstīja abi Porvo kopienas priekšsēži - Kopenhāgenas luterāņu bīskaps Peter Skov-Jakobsen un Dublinas anglikāņu archibīskaps Michael Jackson, kopā ar Norvēġijas prezidējošo bīskapi Helgu Haugland Byfuglien un mājas tēvu, Yorkas archibīskapu John Sentamu - kā lieciniekiem.

Iepriekšējā vakarā mana kundze Vera izkārtoja baltiešu tikšanos: ar Igaunijas archibīskapu Andres Poder un māc. Tauno Teder, Lietuvas bīskapu Mindaugas Sabutis un māc. Darius Petkunas, un par Eiropas lietām, ieskaitot Baltijas valstis, atbildīgo anglikāņu bīskapu David Hamid, un prāvestu Dr. Andri Abakuku ar kundzi Rutu. Diemžēl Yorkā no mūsu Baznīcas Latvijā neviens nepiedalījās, kaut tā joprojām ir novērotāja lomā un archibīskaps Jānis Vanags LELBĀL uzņemšanu bija atbalstījis.

LELBĀL piederībai Porvo saimei ir ne tikai principiāla, bet arī liela praktiska nozīme – īpaši zemēs ar lielām anglikāņu baznīcām. Piemēram, garīgo darbinieku savstarpējā atzīšanā vai telpu lietošanā. Pirmā pielietošana notiks ar to, ka agrākā bīskape emerita un kopš pārcelšanās uz Latviju atkal LELBĀL mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga tiks ievesta amatā kā Rīgas Anglikāņu draudzes mācītāja jau 30. oktobrī. Ja arī formāli Porvo kopība attiecas uz Eiropas baznīcām, tad balstoties uz to, arī Austrālijā, Jaunzēlandē vai nupat Kanādā atverās daudzas durvis. Eiropā to personīgi piedzīvoju Īslandes vadošās bīskapes Agnes Sigurdardottir konsekrācijā Rejkjavikā 2012. gada Jāņos, LBL jaunā bīskapa Martin Lind ievešanā Liverpūlā 2014. gada 11. janvārī un Zviedrijas archibīskapu nomaiņas ceremonijās 2014. gada 14./15. jūnijā Uppsalā, kad šajā amatā kā pirmā sieviete stājās līdzšinējā Lundas bīskape Antje Jackelen. Jauku kopību pieredzēju jau aprīlī tiekoties Jaunzēlandē ar Christchurch anglikāņu bīskapi Viktoriju Matjūs (Victoria Matthews), kas savā japāņa architekta veidotā kartona pagaidu katedrālē mums aizdeva dievmaizītes un ar kuru, agrāku kanādieti no Toronto, izsmeļoši apspriedāmies arī sekojošā dienā. Starplaikā arī Church of England pieņēmusi lēmumu par labu sieviešu konsekrācijai bīskapes amatā. Mūsu LELBĀL uzticēts, no šī gada 27.-30. novembrim Bad Bollā, netālu no Esslingenas, uzņemt Porvo konsultāciju “Ethics and Economics”, tā tad starptautisku konferenci par ētikas nozīmi saimnieciska pasaulē.

Pateicos visiem, kas LELBĀL palīdzējuši ievest šajā nozīmīgā baznīcu kopībā, pieminot prāvesta Ringolda Mužika ieguldījumu, un Jānas Jērumas-Grīnbergas padomu pēdējos gados. Lai Dievs dod, ka mūsu kopējā liecība būtu Dievam par godu un latviešiem līdz ar visiem ap mums par svētību!

Atgādinājumi:

1) Lūdzam laicīgi pieteikt istabas pie Radisson Hotel, zvanot tieši viesnīcai: 1-414-257-3400 vai 1-800-333-3333 '2014 Latvian Lutheran Church Assembly'. Grupas istabas cena garantēta tikai līdz 24. septembrim (trešdienai).

2) Lūdzam paņemt līdzi kaut ko, kas ir 'īpašs' jūsu draudzei, ar ko dalīties iepazīšanās vakarā.

Gaidīsim jūs visus ciemos!

Balsojumam jānotiek līdz 2014. gada 1. oktobrim - izšķīrējs ir nosūtīšanas pasta zīmogs. Balsu skaitīšana paredzēta 15. oktobrī.

Atkārtoti tiek jautāts, kādēļ balsojam par bīskapu. Šis ir garīgs amats, tā jau pazīstams kopš kristietības sākumiem. Archibīskaps ir administratīvs amats, to piešķir Baznīcas Virsvalde. Skat. pirmo paziņojumu par vēlēšanām (Kas/Kur/Kad sadaļā "Archibīskapa algas fonda nozīme un archibīskapa darba apraksts").

Kandidāti ir Lielbritānijas latviešu ev. lut. draudžu vadītājs, prāv. Andris Abakuks, Toronto Sv. Jāņa draudzes mācītājs, prāv. emer. Fritz T. Kristbergs un LELBA priekšniece, prāv. Lauma Zušēvica. Jāpiemin, ka kopā tika uzstādīti 10 garīdznieki, bet pārējie savas kandidatūras neuzturēja.

Kaut arī projekta izdale oficiāli sākās 15. jūnijā, tomēr varētu teikt, ka projekts neoficiāli sākās pāris dienas pirms tam, jo, lai atbalstu varētu izdalīt, bija nepieciešams to iepriekš iegādāties. Apmēram trešo daļu no apaviem bijām spējīgi iegādāties Amerikā, tomēr lielāko daļu nācās iegādāties Latvijā. Izdevumi par sūtīšanu no Amerikas un arī Amerikas izmēru pārrēķināšana uz Eiropas izmēriem nebija īpaši precīza, tāpēc domājam, ka labi vien ir, ka lielāko daļu iepirkām Latvijā. Tā nu jau no 12. jūnija sākās lielie iepirkšanās darbi, kur galvenokārt tika iegādāti apavi un dāvanu kartes apavu veikalos, kā arī dāvanu kartes grāmatu veikalā Zvaigzne ABC, ko pasniedzām katram bērnam vai jaunietim, kas vēl mācās. Kā mūsu iepirkšanās punktu izvēlējāmies lielo iepirkšanās centru Alfa, kas atrodas Rīgā, Teikas rajonā. Tur sadarbojāmies ar sekojošiem apavu veikaliem: Puma (pirkām apavus), Sportland (pirkām apavus), Eiropas apavi (pirkām apavus) un Euroskor (pirkām dāvanu kartes). Visu šo veikalu darbiniekiem, kas mums izpalīdzēja, pienākas liela pateicība par pretī nākšanu un mūsu īpašo vajadzību izprašanu. Kā nekā, ne jau katru dienu veikalā iestaigā klients ar vēlmi nopirkt 60 apavu pārus, turklāt dažādos izmēros un dažāda veida. Uzskatām un arī minējām to pašiem darbiniekiem, ka tā ir arī viņu kalpošana Kurzemes trūcīgajiem.

Kad pienāca svētdiena, pienāca laiks mūsu projektu svinīgi atklāt ar dievkalpojumu Rīgas Jēzus draudzē. Šis bija jau trešais mūsu lielais projekts, kuru atklājām tieši Jēzus draudzē. Pirms dievkalpojuma visa izdales komanda satikāmies pie Laimas pulksteņa, lai kopīgi dotos uz baznīcu. Daži tikāmies pirmo reizi dzīvē, bet jācer, ka ne pēdējo, jo visas izdales garumā, kas bija pilnas 7 dienas, paspējām satuvināties un iepazīt viens otru. Projekta vadītājs, māc. Dāgs Demandts dievkalpojumā sprediķoja ar atgādinājumu nepaiet garām tiem, kas ir trūcīgi un lūdz pēc palīdzības. Mums katram dzīvē pienāk brīži, kad mums ir izvēle - novilkt vai nenovilkt savu kurpi un dot to otram. Mācītājs mudināja, ka Dievs mūs aicina šo kurpi novilkt un dot otram. Šis arī ir mūsu projekta Bībeles pants, ko izvēlējās jaunieši 2013. gada 3. klasē Garezera vasaras vidusskolā: Rutes 4:7. Trīs no šiem jauniešiem piedalījās izdalē: Laura Vīksniņa (Mineapole), Anna Inveiss (Indianapole) un Sarma Millere (Indianapole). Pārējie izdales komandas dalībnieki bija: māc. Dāgs ar sievu Ediju (Mineapole), Kristīne Ģiga (Mineapole), Aina Budrēvica (Toronto), Larisa Kreišmanis (Bostona), Stefans Brūvelis (Mineapole), Toms Gross (Austrālija) un Arnis Banka (Alūksne, Latvija). Visu nedēļu braukājām krustu šķērsu pa Kurzemi ar diviem busiņiem, kur vienu vadīja māc. Dāgs un otru Edijas tētis Arnis. Zīmīgi, ka abi busiņi bija baltā krāsā, arī busiņi savā veidā bija kā komanda - vienmēr viens aiz otra, vienmēr blakus.

Pēc dievkalpojuma devāmies ceļā uz mūsu pirmo izdales vietu Saldū, uz Mārtiņa Lutera baznīcu. Uz šo vietu atbalstu saņemt bija sabraukuši cilvēki arī no Ezeres, Gaiķiem un Rudbāržiem. Šajā punktā atbalsta saņēmēji pārsvarā bija vecākā gada gājuma cilvēki, kur visi lielākoties pieprasīja ziemas zābakus. Šādā gadījumā mēs devām dāvanu kartes Euroskor veikalā par pienācīgu summu, lai sanāktu ziemas zābaki, kad tie būs sezonā. Vasarā šos zābakus nebija iespējams iegādāties, jāgaida uz rudens pusi. Izvēlējāmies tieši veikalu Euroskor, jo šis veikals Kurzemē ir diezgan izplatīts visās lielajās pilsētās, Saldū, Liepājā, Talsos, Kuldīgā, Ventspilī. Saldū, ņemot vērā to, ka tur bija vairāk pensionāri, pavadījām daudz laika vienkārši neformāli runājoties. Bija prieks, ka jau pirmajā vietā jaunieši droši gāja klāt cilvēkiem un uzklausīja, pastāstīja par sevi utt. Katrā izdales vietā (kopā bija 15 izdales vietas) vidēji pavadījām 2-3 stundas. Tāpat kā darījām iepriekšējā 2012. gada projektā „Būsim gudri!”, kur dalījām atbalstu tieši skolas vajadzībām Vidzemē, arī šajā projektā, kur dalījām apavus Kurzemē, sekojām vienai programmai, kas katrā vietā bija līdzīga. Jāteic, ka pēc trīs izdales punktiem palikām par ekspertiem, un programma gāja ļoti gludi. Sākumā māc. Dāgs ievada ar apstāstu, kas šis projekts ir, no kurienes ir nākuši ziedojumi, kā tie ir vākti utt. Tad katrs jaunietis iepazīstina ar sevi, pastāsta, kā līdzekļi tika vākti viņa pilsētā. Tad bijām sagatavojuši arī dziesmu lapiņas ar kristīgām bērnu dziesmiņām, kur klāt nāk kustības. Arī pieaugušie ar prieku tās dziedāja kopā ar mums. Ļoti bieži, īpaši, ja izdale notika baznīcā, tika novadīts arī neliels svētbrīdis, kur attiecīgās draudzes mācītājs arī ņēma dalību. Tad paspēlējām dažas spēles, lai jau pēc tam varētu ķerties klāt lielajam notikumam - apavu izdalei. Tas bija vesels process, sākumā jaunieši izdalīja apavus, pie katra pāra bija pierakstīts saņēmēja vārds un uzvārds. Jāpiemin, ka kāju izmērus māc. Dāgs noskaidroja jau laiku pirms došanās uz Latviju, lai pie iepirkšanās jau varam sekot atsūtītajiem izmēru sarakstiem. Bija gadījumi, kad apavi nederēja, kas arī ir atkarīgs no modeļa un citiem apstākļiem. Par to bijām padomājuši jau iepriekš, kā rezultātā iegādājāmies lielu daudzumu ar rezerves apaviem no dažādiem izmēriem. Tas ļoti palīdzēja. Tā mēs arī nodrošinājām, ka visi bija apmierināti. Ja bija gadījums, ka piemērotu apavu pāri nevarējām atrast, tad tika iedota Euroskor dāvanu karte ar attiecīgu summu. Visi jau pēc pirmās un otrās reizes „piešāvāmies”, kurš ko darīs, kurš atbildēs par kuru programmas daļu. Kurš meklēs rezerves apavus, kurš tikmēr parunāsies ar tiem, kas savus apavus jau saņēmuši un tie der. Tiešām jāteic, ka Dievs mūs vadīja. Tikām galā ar grūtībām, kad tās radās, bijām spējīgi pa visiem kopā atrast risinājumus. Daudzās vietās cilvēki mums bija sagatavojuši cienastu, kas bija ļoti patīkami. Izdales laikā Latvijā bija zemeņu laiks. Cik mēs visi bijām priecīgi, ar zemenēm mūs cienāja ļoti bieži.

Pēc pirmās izdales Saldū devāmies tālāk ceļā uz mūsu pirmajām naktsmājām Embūtes informācijas centrā, kas ir ceļā uz Paplaku, kur jau nākamajā dienā sekoja mūsu otrā izdale. Embūtes informācijas centrā notika mūsu lielā apavu šķirošana, jo pēc lielās iepirkšanās viss bija jāsadala pa izdales punktiem, jāsaraksta bērnu vārdi uz kastēm. Arī katrā kastē jāieliek pa zeķu pārītim, tā bija vēl viena lieta, ko devām klāt apavu pārim. Rītu iesākām ar Vaiņodes baptistu baznīcas apskati un tad devāmies uz Paplakas baptistu baznīcu. Atbalsta saņēmēji bija ieradušies arī no Vaiņodes. Tur mūs sagaidīja vesels jauku un, gribas teikt, dzīvu bērnu pulciņš. Tie bija bērni, kam acīs zib uguntiņa, kas rūpīgi vēro un gaida to, par ko ir dzirdējuši - jaunus apavus. Paplakā sekojām tai pašai programmai, kas izdevās burvīgi. Viņi mums kā pateicību arī nodziedāja savas iemīļotākās dziesmiņas. Tajā pašā dienā pēc Paplakas devāmies uz nākamo vietu - Bārtas/Krūtes luterāņu baznīcu, kur bija sabraukuši bērni un pieaugušie arī no Bārtas kaimiņos. Šajā izdales punktā tik tālu mums gāja vislabāk. Tas būtu tieši tajā ziņā, ka visi jutām, ka esam sasnieguši mūsu mērķi, kas nebija tikai apavu izdalīšana, bet arī sarunu saturs, tas, ka cilvēki atvērās un mēs jutām sirsnību no viņu puses. Tur valdīja tāds īsts sadraudzības gars, kas bija arī citās vietās, tomēr šajā izteiktāt. Nu jau bija pienācis laiks doties uz Rucavas pusi, lai mūsu nākamajās naktsmājās „Bajāros” varētu ērti iekārtoties un paēst vakariņas, kuras bija sagatavojuši naktsmāju saimnieki. Interesanti, ka māju saimnieki ir radinieki vienai no mūsu izdales komandas dalībniecēm - Kristīnei Ģigai no Mineapoles. Tas palīdzēja mums visiem justies vairāk kā ģimenes lokā. Vakariņas, ko baudījām, bija tieši tas, ko vajadzēja pēc pavēsas un darba pilnas dienas. Silta latviešu frikadeļu zupa ar mājās ceptu saldskābmaizi, tam sekojot karbonādēm, vārītiem kartupeļiem un salātiņiem, un beidzot ar saldo ēdienu. Galvenais, ka viss bija mājās audzēts, mājās gatavots. Daži vēl izmantoja iespēju uzkāpt turpat pļavas vidū esošajā tornī, lai saredzētu jūru. Vakarā pastaigājām pa Rucavu, kur satikām lielos vīngliemežus, kas lēni devās pāri ceļam. Arī apskatījām Rucavas etnogrāfisko māju „Zvanītāji”. Nākamajā dienā sekoja izdale Mineapoles latviešu draudzes māsu draudzē Nīcā, tad izdale pašā Rucavā. Naktsmājās „Bajāros” palikām arī otro nakti. Jaunieši izmantoja iespēju „Bajāros” ieiet siltā pirtiņā, daži izmantoja izdevību aizbraukt līdz Papei, kur varēja apskatīt savvaļas zirgus un taurus.

Nākamai dienai austot, bija laiks doties tālāk uz nākamo izdales vietu - Cīravu. Cīravai sekoja Valtaiķi. Abām šīm neatkarīgajām luterāņu draudzēm ir viens mācītājs Varis Bitenieks. Pa ceļam no Cīravas uz Valtaiķiem piestājām mācītāja mājās, kur satikām viņa ģimeni, apskatījām viņu paipalu vistiņas, kuras viņi audzē un arī izdarījām kaut ko, kas sākumā projekta plānā nebija ieplānots. Māc. Varim ir ļoti labs draugs, kas viņam palīdz arī ar draudzes darbu. Šis draugs tagad ir ratiņkrēslā, kas ļoti ierobežo viņa veiklību. Tā nu arī viņam mēs iedevām dāvanu karti Euroskor veikalā jauniem un piemērotiem apaviem. Viņš bija ļoti pateicīgs! Un atkal jāsaka - Dievs mūs vadīja. Pēc Valtaiķiem devāmies uz mūsu trešo vietu - Kazdangu, Māteru Jura pamatskolu. Šī bija pirmā diena, kad veicām izdali 3 punktos. Tas bija mazliet grūti, ņemot vērā to, ka gan fizisks, gan arī garīgs nogurums jau lika par sevi manīt. Jāatgādina, ka sākām izdali svētdien, jau bija pienākusi trešdiena. Daudzi bērni jau bija satikti, ar daudziem jau pārrunātas dažādas lietas, priecīgas un arī skumjas. Un tad, ierodoties Kazdangas pamatskolā, kur mūs gaidīja 43 enerģiski bērni, mums visiem bija nepieciešama Dieva vadība, jo nevienam no mums negribējās kaut kādā veidā apdalīt šos brīnišķīgos bērnus, kas ar nepacietību gaida. Un Dievs vadīja, jo, ieejot iekšā pa pamatskolas durvīm, dzirdējām, kā visi šie bērni lielā kopkorī enerģiski dzied vienu dziesmu. Ar mazliet ziņkārību ejot uz priekšu, mums pavērās burvīgs skats, visi šie bērni, sastājušies uz skatuves, ar kustībām un platiem smaidiem uz sejas mūs sveic un sagaida ar dziesmu. Tas bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs. Mēs atplaukām un enerģija atgriezās. Kā saka, „atkal bijām zirgā”. Pēc kopdziesmas sekoja mūsu applausi, tad viena meitenīte iznāca visam bērnu korim priekšā, nostājās vidū un cītīgi gaidīja, kad skolotāja sāks spēlēt klavieres. Tūlīt, kā klavieres sāka skanēt, meitenīte sāka tā maigi šūpoties un tad sāka dziedāt. Viņa mums veltīja savu solo gabalu kā pateicību visas skolas vārdā. Bija brīži, kad bija grūti novaldīt asaras. Visspilgtāk atmiņā palikuši pirmie vārdi, ar kuriem viņa sāka dziedāt: „Divas skudras reiz krustcelēs satikās, un abas par dzīvi runājās, pukstēja abām tai pasakā sirsniņa, un man blakus ir mana māmiņa.” Interesanti, ka mūsu komandas dalībnieks Toms no Austrālijas šo dziesmu uzreiz atpazina. Pa nakti palikām turpat Kazdangas viesu namā. Arī tur mūs sagaidīja ar gardu silto maltīti un dažādiem labumiem.

Ceturtdien devāmies augstāk uz Kurzemes ziemeļu pusi - uz trešo māc. Vara Bitenieka neatkarīgo luterāņu draudzi Snēpelē. Nu jau mūsu programma gāja pavisam gludi, viss ritēja ļoti raiti. Šajā rītā visu noturējām ārā, jo jāatzīst, ka Latvijas baznīcās bija diezgan pavēss iekšā. Īpaši, kad ārā laiks arī nebija tik silts un saulains. Kaut gan Snēpelē saulīte mūs mazliet palutināja un varējām apsildīt mūsu degunus. Snēpelē kopā ar atbalsta saņēmējiem mūs sagaidīja arī pārstāvji no Kurzemes preses. Pēc izdales baudījām bagātīgi klāto pusdienu galdu, lai iegūtu spēku doties uz nākamo vietu, uz Pelču internātpamatskolu. Tur mūs gaidīja 20 bērni. Šajā pamatskolā mācās bērni ar kādiem garīgiem vai arī fiziskiem traucējumiem. Jāteic, ka skola ir uzturēta ļoti labā kārtībā. Īpaši spēcīga šajā skolā ir mākslas programma, kā skolotāji mums stāstīja, šāda veida bērni savas jūtas un emocijas izpauž mākslā, veidojot māla podiņus vai krāsojot akmeņus utt. Bija ļoti patīkams laiks ar šiem bērniem un viņu skolotājiem. Un arī ceturtdiena bija diena ar 3 izdales punktiem. Trešā vieta bija Piltenes luterāņu baznīca. Tur mums bija divas izdales. Pirmajā vakarā atbalstu saņēma trūcīgie no apkārtnes, nākamā rītā, kas ir piektdien, atbalstu saņēma vairāk draudzes trūcīgie bērni. Piltenē nakšņojām internātā. Piektdien pēc Piltenes otrās izdales devāmies uz Ventspili. Tur iegādājāmies vēl papildus Euroskor dāvanu kartes, kā arī palutinājām paši sevi mazliet, labi paēdot restorānā „Jūras brīze” un mazliet izklaidējoties atrakciju parkā „Lemberga hūte”. Mūsu otrā izdale piektdienā bija Kolkas luterāņu baznīcā. Arī tur lielākā daļa atbalsta saņēmēji bija pensionāri. Lūdzām, dziedājām, runājāmies, gardi paēdām mūsu rīkoto BBQ ar visiem, kas bija sanākuši. Un tad devāmies apskatīt Kolkas ragu, kas atrodas turpat netālu. Tā bija īpaši vēsa un vējaina diena, kā jau pie jūras. Īpaši labi varēja redzēt, kā Baltijas jūras viļņi satiekas ar Rīgas jūras līča viļņiem. Bija tiešām iespaidīgi. Nakšņojām Mazirbes Rekolekciju centrā.

Sestdienā mums priekšā stāvēja divas izdales vietas - Strazdes bērnu nams, kas atradās mazā vietiņā Kāķīšos un Nāriņciema baptistu draudze, kas atradās Pļavās. Abās šajās vietās mums gāja ļoti labi. Īpaši bija tas, ka pusdienas varējām ēst kopā ar bērnu nama bērniem turpat bērnu namā. Bija patīkami redzēt viņu ikdienu. Uzzinājām, ka Nāriņciems agrāk esot saukts par Nariņciemu, bez garumzīmes, jo šo ciemu dibināja kurpnieks ar uzvārdu Nariņš. Vai nav zīmīgi, ka dalām kurpes ciemā, kuru dibināja kurpnieks! Jāpiemin, ka Nāriņciema baptistu draudze bija pirmais izdales punkts, kuru apzinājām, plānojot izdales vietas. Pie jautājuma, kā mēs izvēlējāmies šīs izdales vietas, jāsaka, ka arī tur Dievs darbojās. Vairāk vai mazāk tā ziņa gāja „no mutes mutē”. Cilvēki ieteica tās vietas, par kurām zināja, ka viņiem neiet tik viegli. Māc. Dāgs arī kontaktējās ar Liepājas diecēzes bīskapu Pāvilu Brūveru ar lūgumu ieteikt trūcīgākās draudzes. Un tā, vārds pa vārdam, un izdales maršruts bija gatavs! Protams, liela loma arī bija pašām izdales vietām, vai tās ir ieinteresētas šādā lietā vai nē, jo tomēr tām kontaktpersonām, kuras bija katrā vietā, vai tas būtu mācītājs vai skolas direktore, bija jāuzņemas liels darbs apzināt visus trūcīgos un uzzināt viņu kāju izmērus. Kopā mums izdevās! Pēdējo nakti pavadījām netālu no Strazdes viesu namā „Rezidence Kurzeme”, kur arī jauniešiem bija iespēja ieiet pirtī.

Un tad klāt bija pienākusi svētdiena. Mūsu projekta pēdējā izdales diena un pēdējais izdales punkts Talsos. Noslēdzām projektu ar ļoti pacilājošu dievkalpojumu Talsu luterāņu baznīcā. Interesanti, ka Talsu draudzes mācītājs ir Māris Ludvigs, kas kādu laiku kalpojis draudzēs Kanādā. Mūsu Kanādas pārstāve Aina Budrēvica ļoti labi zina viņa meitu Elizabeti. Pēc dievkalpojuma devāmies pāri ielai uz draudzes namu, kur baudījām siltu „soļankas” zupiņu ar cepumiem un tēju. Un tad bija laiks pienācis pašai izdalei. Šajā vietā mēs izdalījām daudz vairāk apavus nekā bija plānots sākumā, jo līdzi bija sanākuši vairāki draugi un jaunieši tiem, kas bija mūsu sarakstos. Tas arī bija labi, jo šī bija mūsu pēdējā izdales vieta, un busiņā vēl sēdēja pilnas kastes ar mūsu rezerves apaviem. Jāmin, ka gandrīz katrā vietā, kur līdzi bija atnākuši kāds brālītis vai māsiņa, mēģinājām piemeklēt apavus arī viņiem. Galu galā tomēr vēl apavi palika pāri, tos atstājām Talsu diakonijas rīcībā ar uzticību, ka viņi varēs tos lietderīgi izmantot.

Un tā ceļš no Talsiem mūs veda atpakaļ uz Rīgu, lai katrs, pieredzi un labus piedzīvojumus ieguvuši, varētu doties tālāk pa mūsu dzīves ceļiem ar cerību, ka šis projekts mums daudz ko būs mācījis un arī parādījis jaunas lietas. Ar cerību, ka esam varējuši kaut mazliet piepildīt Dieva plānu - novilkt savu kurpi un dot to otram visu Ziemeļamerikas un Austrālijas ziedotāju vārdā. Kaut vai tikai uz nedēļu, kaut vai tikai viens apavu pāris katram, bet tomēr kaut kāds iesākums, lai vēlāk caur citām iespējām varētu turpināt tālāk ticībā Dieva labos darbus pildīt. Domāju, ka jauniešiem ļoti vērtīgi bija redzēt to, ar cik lielu apbrīnu atbalsta saņēmēji, liels vai mazs, vecs vai jauns, priecājās par jauniešu latviešu valodas spējām. Un arī zināšanām par Latviju. Tā klātbūtne, ko jaunieši varēja sniegt Latvijas cilvēkiem, vēl ilgi dzīvos šo cilvēku atmiņās un sirdī.

Vairo mūsu ticību un paļāvību Tev, vienīgi Tevi neierobežo laiks un telpa. Tu zini, kas bijis, ir un būs. Novērsi ļaunu un to, kas varētu apdraudēt mūsu tautu, vai citas tautas, kas grib dzīvot mierā. 

Tavā priekšā mēs pieminām tautas māsas un brāļus, kam tāds miers tika nozagts. Kas nežēlīgi tika izsūtīti no Latvijas un pazuda saviem piederīgiem, ne tikai 14. jūnijā, bet gadus vēlāk, marta dzestrākās dienās, un vēl citās naktīs, dienās. Dod, lai viņu vārdi un liktenis nezustu no tautas atmiņas.  

Jēzu, Tu esi augšāmcelšanās un dzīvība. Tu zini, ko nozīmē ciest netaisnību un mokas, Tu māci, kā pastāvēt ticībā, cerībā un Dieva mīlestības spēkā. Mēs ticam, ka Tu katru mocekli izvedi no ciešanām un ievedi mūžīgās dzīvības valstībā. Palīdzi ticēt, ka reiz tiksies tie, kam bija lemts šķirties un pat nezināt, kur kapa vietas mīļajiem.

Tava žēlastība nekad nebeidzas. Aizvesto vārdi liecina, ka tad, kad viņiem likās, ka ellē bija nonākuši, viņi Tevi juta sev blakus. Elle Tevi nebiedē. Paldies, Tavs spēks mūsu nespēkā varens parādās! Tu biji klāt un ticam, Tu būsi arī ar mums.

Kungs, mēs lūdzam arī par tiem, kas fiziskā un/vai garīgā nebrīvībā cīnās un cieš pasaules malu malās. Šodien mēs no sirds īpaši lūdzam: stāvi klāt Ēģiptes cietumā ieslodzītam latvietim Pēterim Grestem. Viņš liecināja par to, ko redzēja, un tika sodīts no tiem, kas viņu grib apklusināt. Taisnīgais Dievs, dzirdi mūsu lūgšanas par viņu un ģimeni, kas par viņu cīnās. Uzturi Pēteri ticības spēkā, dāvini to mieru, ko tikai Tu spēj dot, lai pat ieslodzījumā viņa dvēsele būtu atbrīvota no bailēm vai šaubām, zinot, ka Tu esi ar viņu. Palīdzi, mēs lūdzam, lai patiesība uzvarētu un viņš drīz varētu atgriezties mājās.

Tūkstoškārt mēs Tev pateicamies par to brīvību, kurā mēs dzīvojam. Māci mums to novērtēt, to aizstāvēt un nekad, nekad neaizmirst, cik dārga tā, un ko tas nozīmē, kad tā tiek nozagta.

Dievs, sargi mūsu tēvu zemi! Šodien, rīt un mūžīgi. To lūdzam Tava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. Āmen.