Māc. Gija: Annas Irbes uzdrīkstēšanās doties uz tālo Indiju manī atstāja lielu iespaidu
Ar lielu prieku gribēju paziņot, ka šī gada 23. novembrī man būs iespēja doties uz Indiju, lai apmeklētu mūsu Baznīcas ārmisijas centrus un paliktu tur divus mēnešus. Šajā gadā, kad notika manas ordinācijas eksaminācija, prāv. Lauma Zušēvica man jautāja, kas ir tas lauks mūsu LELBA aktivitātēs, kur es gribētu palīdzēt. Un mana atbilde bija, ka ārmisijas darbs manī ir radījis dziļu interesi, kopš es iesāku savas studijas Teoloģijas fakultātē Rīgā. [...]
Anna Irbe arī savā sirdī atsaucās uz zviedru misionāra Johana Sendengrena lūgumu palīdzēt Indijas sievietēm, ar ko iesākās mūsu Baznīcas ārmisija. Ir tik svarīgi, ka ir kāds, kas spēj atbildēt uz tām vajadzībām, kas izskan konkrētā laikā. Arī tagad, kopš māc. Dr. Tālivalda Šmita aiziešanas no ārmisijas darba, neviens mācītājs no LELBA nav varējis apmeklēt Indiju. Tāpēc ir tik būtiski, ka arī no LELBA var sūtīt mācītāju uz ilgāku laika posmu, lai varētu iepazīties ar pašreizējām vajadzībām Indijā, un lai mums būtu labāka izpratne, kā mēs varam turpināt un atbalstīt mūsu ārmisiju nākotnē.
Kopš 2009. gada māc. Dr. Tālivalda Šmita pēdējās vizītes Indijā, mūsu ārmisijā ir devies LELB māc. Gints Polis, un no viņa vērojumiem izskan šis priekšstats: „Vietējo indiešu apziņā ir tā, ka finansiālā palīdzība pārsvarā nāk no Amerikas, bet Anna Irbe ir no Latvijas”. (Svētdienas Rīts, oktobris, 2013). Tāpēc vien, dzirdot šo priekšstatu, ir tik svarīgi mums doties uz Indiju, lai varētu kalpot un sludināt, un tikai tā mēs varētu mainīt šo priekšstatu, ka LELBA var dot no savas puses ne tikai finansiālo palīdzību, bet arī šo kalpošanu.
Gija Galiņa
LELBĀL uzņemta Porvoo saimē
"Ar lielu pateicību un prieku varu ziņot, ka Porvoo "primāti" vienbalsīgi nolēmuši LELBĀL un arī Lut. Baznīcu Padomi Lielbritānijā uzņemt Porvoo saimē kā pilntiesīgu locekli. Tagad būs jādomā par Porvoo dokumenta parakstīšanu kaut kad nākošā gadā. Paldies par Jūsu aizlūgšanām. Varam būt pateicīgi arī par izjusto pozitīvo atbalstu no itin visām klātesošām Baznīcām, it īpaši arī no Canterbury archibīskapa Justin Welby puses." Tā ziņo archibīskaps Elmārs Ernsts-Rozītis. [...]
The Porvoo Communion has no central or overhead. In every church there is a contact person for Porvoo and these contact persons meet every year. Two bishops ar co-moderatiors of the Provoo Contact group, one from the Lutheran family and one from the Anglican family and two co-secretaries, also from both church families."
Kā archibīskaps Rozītis minēja savā rakstā "Visās maiņās - uzticīgi mērķim!" 2013. gada Baznīcas Gadagrāmatā: Turpinās latviešu aizceļošana no Latvijas, galvenām kārtām uz Eiropas Savienības zemēm. Daudz jaunu ģimeņu, daudz bērnu, daudz būtībā augsti kvalificētu cilvēku. Daudz izaicinājumu un iespēju arī mūsu draudzēm un LELBĀL. Kā viņus aprūpēt tanīs vietās un tanīs valstīs, kur līdz šim LELBĀL nav pārstāvēta, piemēram, Luksemburgā, Austrijā? Esam aicināti attīstīt mūsu darbu. Redzot, cik aptverošs ir mūsu uzdevums, arvien svarīgāka kļūst ekumeniskā sadarbība ar vietējām Baznīcām, sevišķi Pasaules luterāņu federācijas un Porvoo ietvaros.
Zemāk oficiālais dokuments, kas nupat tika pieņemts.
THE PORVOO COMMUNION OF CHURCHES
Porvoo Church Primates’ Meeting, Reykjavik, Iceland, 20-22 OCTOBER 2013
COMMUNIQUÉ
Justice faints and hope fades when the church looks in on itself
The Presiding Bishops of the Porvoo Communion of Churches, meeting in Iceland, unanimously agreed to the Latvian Evangelical Lutheran Church Abroad and the Lutheran Church in Great Britain becoming full members of the Porvoo Communion of Churches. This decision was warmly welcomed by all present and is commended to the processes of the member churches as may be necessary.
The Presiding Bishops of the churches of the Porvoo Communion meet every other year to discuss matters of mutual concern, receive reports of activity within the Communion and to guide the future shared work of the churches. At the meeting in Reykjavik, generously hosted by the Evangelical Lutheran Church of Iceland, the Bishops shared news of developments in their churches and wider societies, particularly against the background of austerity and economic challenges faced by all the members of the Porvoo Communion from Portugal in the south to Finland in the north. Hope within the mission and service of the church was seen as vital to the work of all the churches and their shared life. The Presiding Bishops also commented on the reports received on Porvoo consultations carried out on marriage; on issues related to migration; and on the diaconal ministry (ministry of service).
The Churches of the Porvoo Communion, based mostly in Northern Europe, are Lutheran and Anglican Churches that have signed an agreement to “share a common life in mission and service”. The name Porvoo comes from the Finnish diocese and city in whose Cathedral the Eucharist was celebrated on the final Sunday of the conversations in 1992 leading to the Common Statement and thus to the Porvoo Communion of Churches.
The Bishops, together with members of the local church and other Porvoo representatives, participated in two services of Holy Communion. At the first, which took place in the Lutheran Cathedral (Domkirkjan) in the historic centre of Reykjavik, the Bishop of Iceland, Agnes M Sigurdardottir, presided. In his sermon, the Archbishop of Canterbury, Justin Welby, said: “Justice faints and hope fades when the church looks in on itself. The Kingdom of God is proclaimed by a church that is caught up in the glory of God and the reality of the world around..... If we are to continue to grow closer, so that our [Porvoo] communion becomes family, and that family becomes the transforming influence in our society, which is so desperately looking for a new way, after the decades of reliance on material growth have betrayed us; if that family is to become what it should, then we need each other more than ever, not for comfort in the cold, receding tides of Christian faith, but to stretch and challenge each other to an ever closer walk with God and evermore passionate fulfilling of his mission.”
The Bishops closed the meeting with a commitment to meet again in two years in Edinburgh, hosted by the Scottish Episcopal Church, and to extend the duration of the meeting to enable a deepening of their engagement with each other.
List of participating Presiding Bishops:
1. Rt Rev’d Peter Skov-Jakobsen, Bishop of Copenhagen, Evangelical Lutheran Church in Denmark
2. Most Rev’d Justin Welby, Archbishop of Canterbury, Church of England
3. Most Rev’d Andres Pöder, Archbishop, Evangelical Lutheran Church of Estonia
4. Most Rev’d Kari Mäkinen, Archbishop of Turku, Evangelical Lutheran Church of Finland
5. Rt Rev’d Walter Jagucki, Bishop, Lutheran Church in Great Britain
6. Rt Rev’d Agnes M Sigurðardóttir, Bishop of Iceland, Evangelical Lutheran Church of Iceland
7. Most Rev’d Richard Clarke, Archbishop of Armagh and Primate of All Ireland, Church of Ireland
8. Most Rev’d Jānis Vanags, Archbishop of Riga, Evangelical Lutheran Church of Latvia
9. Most Rev’d Elmārs Rozitis, Archbishop, Evangelical Lutheran Church of Latvia Abroad
10. Rt Rev’d Mindaugas Sabutis, Bishop, Evangelical Lutheran Church in Lithuania
11. Most Rev’d Helga Haugland Byfuglien, Presiding Bishop, Church of Norway
12. Rt Rev’d Jorge Pina Cabral, Bishop, Lusitanian Church, Portugal
13. Most Rev’d David Chillingworth, Primus, Scottish Episcopal Church
14. Most Rev’d Barry Morgan, Archbishop, Church in Wales
The Archbishop of the Church of Sweden was represented by Rt Rev’d Ragnar Persenius, Bishop of Uppsala; Rt Rev’d Carlos Lopez-Lozano, Bishop of the Reformed Episcopal Church of Spain was unable to attend.
The full text of the Archbishop of Canterbury’s sermon can be found at www.tru.is
The website of the Porvoo Communion of Churches is at www.porvoocommunion.org
Kad Pļaujas svētki izraisa gan pateicību, gan kādreiz jautājumus
Rīt atzīmēsim Pļaujas svētkus ar draudzes locekļiem, kas retais vairs no zemes gaida augļus vai pats ar savām rokām ievāc labību. Un tomēr, pat tie, kas dzīvokļa logu puķu podos iestāda dilles un lociņus, pazīst to prieku, kad aug tas, ko esam sējuši. Pat Pļaujas svētkos ne vienmēr pasaule atļauj mums sēt miera un pateicības domas mūsu sirdīs un dvēselēs. [...]
Pensionāru apvienības oktobŗa mēneša sanāksmē atzīmējām Pļaujas svētkus. Dalījos ar daudziem jau pazīstamā stāstā par kādas draudzes dārznieku, pie kuŗa piestājās mācītājs un pateicās par viņa darbu. Mācītājs priecājas un vēro, vai gan Dievs nav varens Radītājs, ka veidojis tik skaistu dārzu! Dārznieks mazliet skeptiski noskatījies uz mācītāju un atbildējis: „Jā, jā, mācītāj, ir gan Dievs vareni labs, bet jums vajadzēja redzēt, kā dārzs izskatījās tad, kad Dievs viens pats to kopa!” Pēc svētbrīža pienāca viesis no Latvijas, kas ir ciemos pie radinieces, kuŗa slimības dēļ ilgāku laiku nebija varējusi pati vairs strādāt savā dārzā. Viņš dienām smagi bija strādājis, lai visu savestu kārtībā. Ar smaidu viņš apliecināja: „Mācītāj! Vajag abus! Vajag Dievu, vajag cilvēku – abiem kopā jāstrādā, lai kas labs iznāktu.”
Zinu, ka vairākas draudzes aicina uz dievkalpojumiem nest līdzi ēdienus trūcīgiem. Zinu, ka tas it kā ir pārāk maz darīts, ja to tikai šad un tad darām, bet tas ir labāk nekā nedarīt neko. Reiz piezvanīja draudzes locekļi, kas cīnījās ar jautājumiem par saņemto svētību. „Kādēļ man iet tik labi un citiem pasaulē tik ārkārtīgi grūti? Jūtos vainīga! Jūtos savtīga. Kādēļ lai pat mēģinu!” Jo Tu vari. Ne visus paēdināsi, ne katru sasniegsi, bet Tu vari vispirms lūgt pēc gudrības, pēc iespējām kalpot un tad, saņemot spēku, dari to, ko vari. Jo Tu vari darīt kaut ko un Tu neesi viens. Tu esi daļa no Kristus miesas. Tas nozīmē, ka sāpēs tad, kad citam sāp, bet tas arī nozīmē, ka Tu neesi viens.
Vienā Latvijas draudzes jubilejas dievkalpojumā Svētā Vakarēdiena liturģijas tekstā mācītājs saka: „Maize, ko laužam, ir viena miesa.” Uz viņa vārdiem draudze atbild: „Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas miesas dalībnieki.” Šis apliecinājums skaisti saskan ar rītdienas Jāņa evaņģēlija tekstu, kuŗā Jēzus apliecina: „Es esmu dzīvības maize! Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ. 6:35) „Maize, ko laužam, ir viena miesa.” To ceru arī saņemt šodien Evangelical Lutheran Church in America bīskapes Elizabeth A. Seton amatā iesvētīšanas dievkalpojumā. Viņa tiek ievesta amatā kā ELCA Presiding Bishop. Dievkalpojums notiks Rockefeller Memorial Chapel. Rakstiski jau nosūtīju sveicienus. Aicinu lūgt arī par viņu un par ELCA darbu, lai tas nestu svētību.
No sirds novēlu svētīgus un skaistus, pateicības bagātus Pļaujas svētkus! Dievs lai svētī ar daudzām iespējām darīt to, kas tālāk vairo svētību. Kristū saņemam visu, kas vajadzīgs. Kā mums atgādina Janīnas Babres vārdi dzejolī Dzīvības maize.
dvēseles tuksnesī klīsti,
Es klājos debesu mannā.
Es paslēpos Derības teltī
un gaidu tevi
atvērtās durvīs.
Kā lūdzējs un devējs
Es nāku –
Es, Dzīvības Maize,
esmu izsalcis tevis!
Galilejā
Es pavairoju maizi,
tavā dvēselē
Es vairoju prieku.
Aizlaices mūžos
Es skatīju nākšanu tavu
un ilgojos brīža tikties ar tevi
Dzīvības Maize.
Ģetzemanes rēgainā naktī
Mūsu vienība
bija mierinājuma veldze.
Manas paceltās rokas
No krusta
Asinīm pilot,
Svētīja tevi jau toreiz.
Mana mīlestība lielāka
par katru pazemojumu,
nodevību,
apsmieklu
un katru sāpi.
Par tevi un ar tevi
Es dzimstu un mirstu ikdienas,
lai tu varētu augšāmcelties.
Es atstāju kapu
lai tu nepaliktu tumsā,
un uzcēlu tev jaunu mājokli
gaismas valstī.
Es, Dzīvības Maize,
Tevi vedu
pie Mana un tava Tēva,
uz piepildījuma rimti,
uz mīlestību!
Es esmu Dzīvības Maize
tev!
Lauma Zušēvica
2 mēneši
Ar lielu pateicību Dievam šodien mēs atzīmējam mūsu Baznīcas jaunās mājas lapas 2 mēnešu jubileju kopš brīža, kad mājas lapa 1. augustā tika publicēta, lai tā informētu savus lasītājus un arī vienotu mūs, kas esam izkaisīti plašajā pasaulē.
No Floridas līdz Kalgarijai, no Ziemeļkalifornijas līdz Otavai, no Bostonas līdz pat Karakasai. Mēs esam īpaši svētīti ar to bagātību, ko Dievs mums ir dāvinājis, dzīvojot dažādās vietās – katrs savā kalpošanas vietā. [...]
Šajos 2 mēnešos mēs esam padarījuši daudz, bet pie tā nevar apstāties. Turpināsim šo labi iesākto darbiņu, sūtot informāciju mājas lapas redaktorei, kā piemēram:
- Draudžu apkārtraksti
- Ziņas par iesvētībām, nāves gadījumiem, sarīkojumiem, draudzes mācītāju un darbinieku jubilejām
- Jaunumi no LELBA nozarēm
- Jaunumi no apgabaliem
- Jaunumi no komitejām un darba grupām
- Jaunumi no Baznīcas fondiem, piemēram, Rītdienas Fonda, par to, kam piešķir stipendijas
Ja ir kāda īpaša, cita veida informācija, ar ko ir vēlme dalīties, arī to būtu vēlams sūtīt redaktorei. Vērtīgas informācijas nekad nevar būt par daudz!
Lai mums visiem Dievs dāvina vēlmi iesaistīties un stāstīt tālāk par mūsu labajiem darbiem un Dieva žēlastību mūsu dzīvēs.
Edija Banka-Demandta
Radīšanas stāsts jaunajā tulkojumā
Šajā rakstā es mēģināšu parādīt to, kā sarunas veidojās par Radīšanas stāsta jauno tulkojumu Rietumkrasta garīdznieku tikšanās reizē Kursā šī gada 22. augustā.
Bībeles tekstu var piedzīvot dažādos veidos. Klasiskākie no tiem ir teksts kā mutvārdu tradīcija, teksts kā rakstiskā tradīcija un teksta interpretācija.
Tiem, kas grib izbaudīt mutisko tradīciju, vispirms jānoklausās 1. Mozus grāmatas 1-2:3 lasījums! To var arī darīt, izlasot šo tekstu skaļi pats sev. [...]
Mūsdienās teksts, kas nav pierakstīts, nemaz neskaitās nopietns un vērā ņemams teksts (piemēram, neviens vairs netic cilvēkiem uz vārda, ka viņi izpildīs līguma saistības). Bībeles teksts droši vien arī ir vainojams, ka rakstiskam tekstam tiek piešķirta tik liela autoritāte. Tomēr ideja par to, ka ir tikai viens autoritatīvs Bībeles teksts, ir samērā nesena. 19. gadsimtā Bībeles pētnieki Rietumos sāka lauzīt prātus un šķēpus par to, kāds izskatījās pirmais un vienīgais pareizais Bībeles teksts. Viens bija skaidrs – tas noteikti bija rakstīts ebreju valodā.
Jūdiem, kas prot ebreju valodu, nav vajadzīgs tulkot Bībeli (tas gan tiek atsvērts ar neskaitāmiem skaidrojumiem). Savukārt latviešiem, kas to neprot, jāiztiek ar tulkojumu. Tas ir vienreizēji, ka varam lasīt Dieva vārdu savā valodā, bet tam arī ir savi trūkumi. Kā teica viens mans skolotājs: tulkojums ir kā skūpstīšanās caur dvieli – daudz ko var iegūt, bet nekad ne visu. Tas arī atkarīgs no tā, vai dvielis biezāks (frotē) vai plānāks (zīda). Es teiktu, ka Latvijas Bībeles Biedrības jaunais tulkojuma dvielis mūsdienu lasītājam šķitīs daudz plānāks par iepriekšējo.
Jaunajam Bībeles tulkojumam ir daudz atšķirību no vecajiem tulkojumiem. Jau pats fonts un teksta izkārtojums to atverot paziņo, ka šis ir kas jauns. Apsveicama ir nesekošana pantu iedalījumam, jo tā var norādīt, ka pirmā Radīšanas stāsta beigas ir 1.Moz.2:1-3. Nezin kāpēc cilvēki, kas iedalīja Bībeles tekstu nodaļās (domājams, tas notika 13. gs. sākumā), Radīšanas septīto dienu nošķīra no 1. Moz.1. nodaļas un pārcēla uz 2. nodaļas sākumu.
Jaunajā tulkojumā arī dažas Vecās Derības grāmatas pamainījušas nosaukumu (piem., Augstā Dziesma kļuvusi par Dziesmu Dziesmu). Pirmās Bībeles grāmatas nosaukums gan nav mainījies, tā vēl arvien ir ‘Pirmā Mozus Grāmata’, tikai tās apakšvirsraksts no latīniskā/grieķiskā Genesis pārtulkots latviski – ‘Iesākums’.
Galvenais, protams, ir tas, ka jaunais tulkojums ir ebreju teksta lasīšana pa jaunam. Skaidrs, ka to lasījuši un tulkojuši cilvēki, kuri ir labi pazīstami ar veco tulkojumu (vismaz Radīšanas stāsta gadījumā noteikti). Līdz ar to ir interesanti papētīt, kur viņi izlēmuši saglabāt veco un kur atteikties no tik pierastajiem vārdiem, izteicieniem un formām.
Pirms ķeramies pie Radīšanas stāsta tulkojuma izpētes, atgādināšu, ka 1. Mozus 1. nodaļa ir rakstīta dzejiskā prozā jeb poētiskā stāstījuma formā. Lai atgādinātu, kāda ir ebreju dzeja, izlasīsim vienu no psalmiem, kas apraksta radīšanu, arī jaunajā tulkojumā.
Psalms 19:2-5Debesis vēsta par Dieva godu,
Diena dienai valodas vērpj,
Nakts naktij nes vēsti-
Nav valodas, nav vārdu,
Viņu balsis pat nedzird!
Pār visu zemi sniedzas to mērs,
Līdz pasaules malai viņu vārdi!
Ebreju dzejas viens no pamatelementiem ir paralēlisms: vienas domas atkārtošana citiem vārdiem. Šajā psalmā es to mēģināju parādīt ar pasvītrojumiem. Šādus paralēlismus mēs redzam arī Radīšanas stāstā.
Vēl ebreju dzejai piemīt izteikts lakonisms. Pati ebreju valoda vēl šodien ir daudz lakoniskāka kā latviešu. Līdz ar to latviski ebreju teksti skanēs savādāk un svešāk, jo mēs vienkārši tā neizsakāmies.
Radīšanas stāsta ievadam gribu mazliet pakavēties pie pirmā jautājuma, kuru apskatīja Vecās Derības pētnieki kaut kad ap sesto gadsimtu – rabīni jūdaisma ‘klasiskajā periodā’. Kā jau minēts iepriekš, viņiem nebija jānopūlas ar tulkošanu, viņi varēja uzreiz ķerties klāt katra vārda un burta pētīšanai ‘oriģinālā’. Un pirmais jautājums, ar ko klasiskais jūdu teksts Berešit Rabba iesāk diskusiju par Radīšanas stāstu, ir sekojošs: Kāpēc Tora sākas ar burtu Bet (vārdā berešīt)? Ebreju alfabētā bet ir alfabēta otrais burts, pirmais ir alef.
Viens no šī fenomena izskaidrojumiem saistās ar burtu izskatu (bet izskatās šādi: ב un te arī jāatceras, ka ebreju valodā rakstība ir no labās uz kreiso pusi):
„R.Jona sacīja R.Levi vārdā: Kāpēc pasaule tika radīta ar burtu bet? Tāpat kā bet ir aizvērts uz visām pusēm, izņemot vienu (tajā virzienā, kur sākas Tora), tāpat arī tev nav atļauts spekulēt par to, kas ir augšā un kas lejā, kas ir pirms un kas ir pēc, bet tikai par Radīšanas dienu un kas tai sekoja.”
Kāds cits izskaidrojums saistās ar to, ka ebreju valodā burtus lieto arī, lai apzīmētu skaitļus, tā alef var arī tikt lietots, lai apzīmētu skaitli 1, bet – skaitli 2 utt.:
„Kāpēc pasaule tika radīta ar bet? Lai tev rādītu, ka ir divas pasaules: šī pasaule un nākamā pasaule.”
Visbeidzot, rabīni nonāk pie mazāk tehniskiem izskaidrojumiem par to, kāpēc Dievs iesāka savus Rakstus (jeb Toru) ar alfabēta otro, nevis pirmo burtu:
„R.Eleāzars bar Hanina sacīja R.Ahas vārdā:
Divdesmit sešas paaudzes burts alef sūdzējās Svētā, lai Viņš slavēts, troņa priekšā, to lūdzot: ‘Visuma valdniek! Es esmu no visiem burtiem pirmais, un tomēr Tu neradīji pasauli ar mani!’
Dievs tam sacīja: ‘Visa pasaule un tas, kas tajā, tika radīti tikai Toras dēļ, kā rakstīts (Sakāmvārdi 3:19). Rīt es nākšu dot Toru Sinaja kalnā un tad es sākšu ne ar vienu citu burtu kā tikai ar tevi!’ jo ir rakstīts 2.Moz.20:2: ‘Es [šis vārds ebreju valodā sākas ar burtu alef – R.S.] esmu Dievs tavs Kungs.’
Šī jūdu tradīcija skaidro, ka radīšana nav mērķis pati par sevi. Radīšana ir tikai sākumpunkts kaut kam citam, kam pasaulē jānotiek. Šeit rabīni saskata, ka visas Radīšanas piepildījums ir Dieva likumu došana savai tautai (šī doma sasaucas ar jau pieminēto 19. psalmu, kuram dots nosaukums „Dieva godība radībā un bauslībā”). Mums tas varētu būt saskatāms kādā citā notikumā.
Pietiek ar ievadiem, beidzot jāķeras klāt arī pašam tekstam. Kursā mēs tam veltījām vismaz stundu darba grupās, salīdzinot jauno tulkojumu ar diviem vecākiem: 1965. gada tulkojumu un 1997. gada revidēto tekstu. Katra grupa pētīja vienu vai vairākas Radīšanas dienas. Šeit es mazliet pakavēšos pie dažiem pieturas punktiem, kas izraisīja garākas diskusijas.
Pirmā diena. Mēs arī jautājām par Bībeles pirmā vārda izvēli, tikai šajā gadījumā tas nebija bet un alef, bet gan ‘sākumā’ un ‘iesākumā’. Vai abiem vārdiem vispār ir kāda atšķirība? Klātesošajiem likās, ka viņi neko savādāku nesaklausa, tā kā tas tika nolikts uz individuālas stila izvēles. Līdzīgi kā ‘teica’ tagad ir nomainījis iepriekšējo ‘sacīja’, ‘bija’ nomainījis ‘tapa’.
Vairāk pārrunu izraisīja tas, ka jaunais tulkojums pieturējies pie revidētā teksta ieviestā ‘viena diena’, nevis pierastā ‘pirmā diena’ (1.Moz.1:5). Nebūtu tik neparasti šo ebreju vārdu, kas parasti nozīmē ‘viens’ tulkot kā ‘pirmais’, bet lielākā daļa lasītāju tomēr deva priekšroku ‘vienai dienai’ tīri personīgas sajūtas dēļ.
Otrā diena. Kāda ir atšķirība starp ‘debesjumu’ (jaunais tulkojums), ‘izplatījumu’ (vecais tulkojums) un ‘velvi’ (revidētais teksts)? Mums likās, ka velve ir viskonkrētākais apzīmējums, kas rada priekšstatu par cietiem ‘griestiem’. Tas arī likās modernam cilvēkam visgrūtāk pieņemamais, jo neatstāj vietu modernajai astronomijai. ‘Izplatījums’ lielākai daļai likās vispievilcīgākais apzīmējums. Tas arī, starp citu, labi saskanētu ar šī vārda saknes vienu no nozīmēm. Jaunā tulkojuma ‘debesjums’ nešķita visveiksmīgākais no piedāvātajiem variantiem.
Visgarākās pārrunas mums radās par tagadnes lietojumu vienam no Radīšanas stāsta ‘piedziedājumiem’: ‘un tā ir’ (iepriekšējos tulkojumos ‘un tā notika/tapa’). Visumā mums likās ļoti simpātiski šis negaidītais atgādinājums, ka mēs vēl arvien piedzīvojam radīšanas stāsta sekas savā ikdienā. Un tomēr vispārējā stāstījuma kontekstā tas nelikās īsti loģisks. Tā šajā gadījumā pirms šīs tagadnes formas lasām, ka Dievs ‘šķīra’ – pagātnē, un pēc ‘tā ir’ lasām, ka Dievs ‘nosauca’ – arī pagātnē.
Trešā diena. Salīdzinot visus trīs latviskos variantus par to, kas tika radīts šajā dienā, var redzēt, ka šeit ebreju teksts ir neskaidrs vai arī to var lasīt dažādos veidos. Pie tam var arī redzēt, ka latviski nav pietiekami daudz sinonīmu augu aprakstīšanai (vai arī mēs esam kļuvuši pārāk pilsētnieciski?). Visiem, kas lieto šo tekstu, jābūt uzmanīgiem neturēties pie ‘burta’. Jaunais tulkojums ir atmetis vārdu ‘zāle’ un tā vietā lieto ‘augs’ un ‘stāds’. Līdz ar to sestajā dienā, kur Dievs norāda, ko katram būs ēst, dzīvniekiem tiek pavēlēts ēst nevis ‘zāli’, bet ‘stādus’. Mūsu ausīm tas likās mazliet neparasti, jo mēs saistām ‘stādus’ ar augiem, kas tikko izlīduši no zemes.
Ceturtā diena. Šī ir neparasta diena, kad pēc iepriekš radītajiem gaismas un augu valsts Dievs beidzot izlemj radīt objektus, kurus mēs mūsdienās atpazīstam kā gaismas avotus un līdz ar to dzīvības devējus augiem un visai dzīvajai dabai. Bet Radīšanas stāsts skaidri pasaka, kam šie objekti primāri tika radīti – ‘zīmēm’. Tie ir jālieto kā pulkstenis un kalendārs. Zemes apspīdēšana šķiet otršķirīgs uzdevums. Jaunais tulkojums šos objektus sauc par ‘gaismekļiem’, atmetot iepriekšējo ‘spīdekļi.’ Tas ir tuvāk ebreju vārdam, kas arī nāk no saknes ‘gaisma’, bet dažiem no mums tas likās samocītāks un ne tik latvisks vārds.
Piektā diena. Šajā dienā Dievs radīja kaut ko, par ko neviens tulkotājs un skaidrotājs nav īsti drošs un sauc tos dažādos vārdos: lieli zvēri, nezvēri, vaļi, jūras briesmoņi (jūdu tradīcija te saskata nezvērus no Ījaba un Jesajas grāmatām: behemotu un leviatānu). Jaunais tulkojums nepiedāvā skaidrojumu šai problēmai, vienīgi nepieliek vārdu ‘jūra’ pie lielajiem zvēriem, kā to darīja iepriekšējie tulkojumi.
Sestā diena. Mēs bieži lasām Radīšanas stāstu tikai ar vienu domu – kad beidzot nonāksim pie apraksta par cilvēka radīšanu. Tomēr godīgi lasot nevaram nepamanīt, ka cilvēks ir radīts tikai pašās beigās, daudz vairāk laika Dievs pavadīja, radot citas lietas. Vai nu šī iemesla dēļ vai arī tāpēc, ka cilvēka radīšanas stāsta tulkojums neizceļas ne ar ko īpašu, mums nebija nekādu diskusiju ne par daudzskaitli (‘taisīsim cilvēku’) ne par to, kas ir ‘tēls’ un ‘līdzība’ (kas visos tulkojumos ir vienādi!). Mēs vairāk pārspriedām, kāpēc jaunais tulkojums sestās dienas pirmās radības sauc par ‘dzīvajām būtnēm’, atmetot iepriekšējos ‘dzīvnieki’ un ‘dzīvi radījumi’. Mums likās, ka latviski ar šo jauninājumu nekas īsti iegūts netiek.
Septītā diena. Kā jau iepriekš minēts, jaunajā teksta izkārtojumā var labāk parādīt, ka septītā diena arī pieder pie Radīšanas stāsta. Radīšana beidzas ar to, ka nekas vairs netiek radīts, viss ir piepildīts un ir ļoti labs. Bet ar ko Dievs īsti nodarbojās septītajā dienā? Katrs no apskatītajiem tulkojumiem skaidro savādāk darbības vārdu no saknes ‘šabats’: atpūtās (1965. g. tulkojums), atdusējās (revidētais teksts), mitējās (2012. g. tulkojums). Kurš no šiem vārdiem ir visprecīzākais vai labākais, nav jau vairs tulkošanas, bet ir skaidrošanas lieta. Jūdi par to ir lauzījuši galvas gadu tūkstošiem, tā kā mēs nevaram cerēt to atrisināt tikai nieka pārsimts gados!
Šis pēdējais piemērs par šabata tulkošanu vai skaidrošanu arī parāda vienu no lielākajiem ieguvumiem, kas mums dots ar šo jauno Bībeles tulkojumu latviski. Proti, mums ir dota iespēja salīdzināt un paskatīties, kā vienu un to pašu ebreju tekstu lasa dažādi latvieši, kas to labi pārvalda. Tas arī ir mans novēlējums visiem, kas turpmāk lietos Bībeles tekstu latviski – lietojiet visus tulkojumus, salīdziniet tos un studējiet!
Piezīme: visi rabīnu teksti ņemti no grāmatas Wilfred Shuchat, The Creation According to the Midrash Rabbah (Devora Publishing, 2002)
Rota Stone
Aicinājums ziedot Archibīskapa algas fondam
LELBA XII Sinode pieņēma rezolūciju aicināt draudzes atbalstīt esošo LELBĀL Archibīskapa algas fondu pēc katras draudzes spējām. Draudžu locekļi tiek aicināti un mudināti atbalstīt šo rezolūciju, iemaksājot vienreizēju $50 maksājumu. Ja katrs LELBĀL draudzes loceklis ziedotu vismaz $50, tad Archibīskapa algas fonds ir iecerējis savākt $500,000.00 - 1,000,000.00, no kā tad augļus varētu lietot, lai segtu algu un citus archibīskapa izdevumus. [...]
Kāpēc ir jāveido šis Archibīskapa algas fonds jau šodien? Šī fonda vēlēšanu process iesāksies 2014. gada janvārī, un jaunais archibīskaps tiks paziņots 2014. gada oktobrī. LELBA pašreizējais archibīskaps ir Elmārs Ernsts Rozītis. Pašreiz arch. Rozītis savu algu saņem no Vācijas valdības, bet ar nākamo archibīskapu tā vairs nebūs. Es esmu LELBA pārvaldē un es redzu “first hand”, cik daudz arch. Rozītis dara, ne tikai LELBA labā, bet arī LELBĀL labā. Viņš pārstāv LELBA un LELBĀL intereses Latvijā, kā arī citās organizācijās, kā piemēram, Pasaules Luterāņu federācijā un Porvoo luterāņu/anglikāņu kopībā. Viņš ir pacēlis LELBĀL tēlu, un tas būtu jāturpina. Archibīskaps arī aktīvi dzīvo līdzi visām LELBĀL draudzēm, bieži piedaloties dievkalpojumos, mācītāju ordinācijās utt. Es arī redzu, cik lielu darbu LELBA dara.
LELBA XII Sinode aicināja Ivaru Petrovski, Vilmaru Beiniķi un māc. Aivaru Peldu izstrādāt fonda apsaimniekošanas vadlīnijas, kas ir sekojošas.
• Šis fonds domāts tiem bīskapiem vai archibīskapiem, kas sekos E. E. Rozīša pēdās.
• Fondu pārskatīs LELBA un LELBĀL kasieri, un viens Virsvaldes izraudzīts ieguldījumu speciālists.
• Bīskapa algu nosaka LELBĀL Virsvalde, atbilstoši paredzētai bīskapa darba slodzei.
• Tādēļ, ka sagaidāmie algas fonda līdzekļi nebūs pietiekoši, lai izmaksātu pilnu algu nākošajam bīskapam, uzskatām, ka bīskaps būs arī kādas draudzes mācītājs, kas viņam maksās vismaz daļēju pamatalgu.
• Izmaksāt drīkst tikai fonda augļus.
• Alga izmaksājama tajā valstī, kur bīskaps dzīvos, saskaņā ar vietējiem likumiem.
• Par fonda likvidāciju lemj Baznīcas Virsvalde.
Mudinām draudzes locekļus atcerēties šo fondu arī savos testamentos.
Ziedojumus
vēlams sūtīt LELBĀL kasierim Ivaram Petrovskim:
5239 E Woodmeade Ct SE
Ada, MI 49301
USA
Tālr. (616) 975-2705
zipetro@att.net
JA VĒLAMIES UZTURĒT LATVIEŠU DRAUDZES UN BAZNĪCU NĀKOTNĒ, MUMS PAR TO IR JĀGĀDĀ JAU TAGAD!
Baiba Liepiņa
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!
Garezera padomes locekļa Mārtiņa Pūteļa uzruna prāv. Viļa Vārsberga piemiņas akmens un plāksnes iesvētīšanā Garezerā šī gada 10. augustā. Vairāk uzrunu un bilžu atradīsiet sadaļā "Jaunumi".
Esam šodien pulcējušies, lai iesvētītu piemiņas akmeni Gaŗezera dibinātājam, prāvestam Vilim Vārsbergam. Akmens, plāksne, vārdi, cilvēks; šis piemiņas akmens saliedē divas ļoti atšķirīgas Dieva radības: akmeni un cilvēku. [...]
Dievs ir radījis pasauli, un kaut kur pasaules klēpī šis akmens tika radīts. Akmens varbūt ir viena no viszemākā līmeņa Dieva radībām. Mēs šo akmeni esam 'aizņēmušies' no zemes klēpja un uz tā pielikuši piemiņas vārdu plāksni cilvēkam - Dieva augstākai radībai. Akmenim līdzīgā veidā, prāvests Vārsbergs arī tika pārcelts no savas dzimtās zemes uz citu zemi. Kaŗa un okupācijas apstākļu dēļ viņš bija spiests pārcelties no savas dzimtās zemes uz šejieni.
Šeit, Amerikā, prāvestam Vārsbergam veidojās domas, idejas, un radās vīzija mūsu Gaŗezeram ar devīzi "Dievam un Latvijai". Pateicoties viņam, mums ir mūsu Gaŗezers šodien. Visspilgtākais punkts par šo brīdi, kad iesvētām piemiņas akmeni, ir "cik cilvēku dzīves nav mainītas un ietekmētas ar to, ka mums šodien ir mūsu Gaŗezers". Vai kāds no jums var iedomāties, kā tas būtu šodien, ja mums nebūtu mūsu Gaŗezers?
Minēju, ka esam 'aizņēmušies' šo akmeni no zemes klēpja. Cik ilgi stāvēs šis piemineklis? Kad akmens atgriezīsies zemes klēpī? Cik ilgi pastāvēs Gaŗezers? Kuŗš no jums, jauniešiem, atgriezīsies Gaŗezerā kā talcinieks, strādnieks, audzinātājs, skolotājs, padomes loceklis vai administrators. Gaŗezera nākotne ir pilnīgi attiecīga uz jūsu atbildi.
Viens cilvēks, viena ideja, strādāt un veidot to, ko viņš juta, kas bija nepieciešams tautai. Autors Joel Barker ir rakstījis: "Vīzija bez attiecīga darba ir vienkāršs sapnis. Vienkāršs darbs bez vīzijas tikai aizņem laiku. Bet vīzija ar attiecīgu darbu spēj mainīt pasauli." Mums katram ir dota spēja sapņot, strādāt un mainīt pasauli. Paldies, prāvest Vārsberg! Tu mainīji mūsu pasauli.
Mārtiņš Pūtelis
Ar nelielu svētceļojumu uzsāk projektu "Priecīgas pēdas"
Šā gada Garezera vasaras vidusskolas 3. klases audzēkņi kopā ar savu ticības mācības skolotāju, māc. Dāgu Demandtu, piedāvāja LELBAi jaunu projektu „Priecīgas pēdas”, kas paredz sagādāt apavus Kurzemes mazturīgajiem bērniem. Vairāki GVV jaunieši jau bija sarūpējuši pirmos ziedojumus šim projektam. [...]
105 jaunieši, viņu audzinātāji, skolotāji un daži interesenti devās vienotā gājienā no „Saulgriežiem” līdz „Atbalsīm”, tad pa Delihant ceļu līdz pat meža takām, kas mūs savienoja ar Garezera brīvdabas baznīcu, kopā noejot 2 jūdzes.
„Šodien mēs dosimies nelielā svētceļojumā pa mūsu mīļoto Gaŗezeru. Šoreiz mēs dosimies uz baznīcu pa citu, neierastu ceļu, pa kuru mūsu kājas ikdienā nestaigā. Šovakar, ejot šo ceļu, pateiksimies Dievam, ka mums ir iespēja staigāt. Ka mēs varam iet, skriet. Mēs ik dienas to pieņemam par tik saprotamu, ikdienišķu lietu. Bet būtībā tā ir dāvana,“ teica māc. Aija Graham, kas kopā ar jauniešiem vadīja šo svētceļojumu.
Svētceļojuma laikā jaunieši dziedāja dažādas svētceļnieku dziesmas, priekā plaukšķinot un izdziedot savu pateicību, arī savu lūgšanu. Nelielā ceļojuma laikā bija piecas apstāšanās ar pārdomām un lūgšanu.
Tā vienā no tām māc. Aija Graham saka: “Šajā brīdī es jūs visus aicināšu paskatīties uz jūsu kājām, uz jūsu pēdām. Vai tās ir nogurušas vai tās ir priecīgas pēdas? Noputējušas vai tīras? Bet galvenais - vai mēs novērtējam, ka mūsu visu kājas ir apautas? Dievs par mums tik ļoti gādājis un devis apstākļus, ka mūsu kājas ir apautas un ērtas. Lai šajā brīdī pateicība Dievam par to, ka Viņš vienmēr par mums ir rūpējies.”
Citās pārdomu vietās jaunieši aizdomājās par līdzjūtību, par to, lai mūsu katra acis vienmēr paliek redzīgas un spējīgas pamanīt otra cilvēka vajadzības, ka mēs varam pamanīt, kad otram kājas ir basas vai nosalušas. Un visbeidzot – pateikties par iespēju otram palīdzēt.
Jaunieši, ieejot nelielajā mežā, katrs aizdedza sveci un to ienesa brīvdabas baznīcā, apliecinot sev un Dievam, ka viņiem katram ir savs gaišums, ko viņi var pasaulei dāvāt. Jaunieši ar sveces liesmām apgaismoja altāri, tā apliecinot, ka viņi ir gatavi cilvēkmīlestības darbiem. Cerams, ka projekts “Priecīgas pēdas” gūs arī LELBA draudžu locekļu atsaucību, un ka mēs visi kopā darīsim priecīgas arī Kurzemes bērnu pēdas. Gluži tikpat priecīgas, kā tās bija GVV jauniešiem, ejot viņu pirmajā svētceļojumā pa Garezeru!
māc. Aija Graham
Intervija ar Čikāgas Sv. Pētera draudzes jauno mācītāju Ojāru Freimani
1. Vispirms, lūdzu, iepazīstiniet lasītājus ar sevi, savu ģimeni un savu iepriekšējo kalpošanu.
Dzimis esmu Liepājas apkārtnē, mazpilsētā Priekulē, 1961. gada 9. augustā. Divarpus gadu vecumā vecāki pārcēlās uz dzīvi Liepājā, tādēļ uzskatu sevi par īstu liepājnieku, par liepu un vēju pilsētas iedzīvotāju. [...]
Laikiem mainoties, darbs rūpnīcā ar daļēju tās likvidāciju beidzās, un tad vairākus gadus strādāju vienkāršo metinātāja darbu nelielā firmā, mainot un ierīkojot apkures sistēmas un ūdensapgādi daudzām mājām Liepājā un tās apkārtnē.
1991. gada vasarā tiku kristīts un iesvētīts Liepājas Sv. Annas draudzē, kur sākumā nedaudz darbojos, darot kādas praktiskas lietas. 1995. gadā draudzes mācītājs mani uzrunāja, aicinot kalpošanas darbā draudzē. Sāku mācīties evaņģēlistu (diakonu) sagatavošanas kursos un 1996. gadā iestājos Latvijas Bruņoto spēku Jūras spēku Liepājas mācību centrā un, pabeidzot evaņģēlistu kursus, tiku nozīmēts kapelāna amatā, kur kalpoju jeb dienēju līdz 2006. gada rudenim. 2000. gada vasarā iestājos Lutera Akadēmijā Rīgā, lai pabeigtu savu teoloģisko izglītību, taču 2000. gada septembrī dienesta uzdevumā devos uz ASV, kur vienu gadu mācījos pieredzi kapelānu darbā no kolēģiem ASV.
2003. gadā tiku aicināts atkal uz ASV uz teoloģijas studijām. Un tā 2005. gada maijā pabeidzu Association Free Lutheran Theological Seminary, Minneapolis, Minnesota, iegūstot Master of Divinity grādu. Atgriežoties Latvijā, turpināju dienestu kapelāna amatā un 2005. gada 14. augustā Rīgas Doma baznīcā tiku ordinēts mācītāja amatā. Kopš 1997. gada, paralēli dienestam Jūras spēkos, esmu kalpojis vairākās Liepājas un tās apkārtnes draudzēs, pildot visus mācītāja pienākumus.
Pēc ordinēšanas turpināju kalpot Sakaslejas draudzē, kurā kalpoju no 2001. gada. Vēlāk arī Apriķu, Ulmales-Labraga un Vērgales draudzēs. No 2010. gada vasaras kalpoju kā otrs mācītājs Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē, pārsvarā darbā ar jauniešiem. No 2007. gada līdz 2010. gadam vadīju LELB Misijas nozari un biju Virsvaldes loceklis. Pēdējos 2 gadus kalpoju Bunkas un Priekules draudzēs Liepājas pusē. Brīvajā laikā patīk spēlēt ģitāru un ceļot.
2006. gadā izjuka manas pirmās laulības un, pēc laulības izjukšanas 2007. gadā, satiku jauku sievieti vārdā Elizabete, kuru pazinu no 1978. gada beigām, un 2007. gada augustā salaulājāmies vienā no draudzēm, kurā kalpoju (Sakasleja). No pirmām laulībām man ir divi pieauguši bērni: dēls Raitis un meita Krista.
Manai sievai Elizabetei Freimanei no pirmajām laulībām arī ir divi pieauguši bērni: meita Kristīne un dēls Arturs. Elizabetes pirmā profesija ir ādas māksliniece, taču pēdējos 28 gadus viņa strādāja par bērnudārza bērnu skolotāju. Izglītība: pedagoģijas bakalaurs.
2. Kā jūs nonācāt pie slēdziena kalpot tieši Amerikā?
Pēdējos trīs gadus piedzīvotās finansiālās problēmas LELB, kā arī ne pārāk veiksmīgie mēģinājumi šo situāciju uzlabot, noveda mani pie domas, ka kaut kas ir jāmaina. Tāpat pēc dabas esmu neliels avantūrists, jeb man patīk dzīvē izaicinājumi. Protams, ka Amerika vienmēr ir bijusi manā sirdī tuva, pazīstot te vairākus brīnišķīgus cilvēkus gan no amerikāņu, gan latviešu sabiedrības. Studējot Mineapolē, biju ciešos kontaktos ar Mineapoles draudzi un tās garīdzniekiem. Esot šajā zemē un iepazīstot šejienes latviešu sabiedrību, nonācu pie interesantas atziņas: patriotisms un Latvijas mīlestība Amerikas latviešiem ir daudz varenāka par Latvijā dzīvojošajiem. Tas ir tas, kas man Latvijā bija pietrūcis pēc aiziešanas no militārā dienesta. Otrkārt, apzinoties, ka pēdējos 20 gadus ASV uz dzīvi ir ieradušies daudzi latvieši, domāju par to, kā palīdzēt viņiem atrast Dievu un pievienoties kādai no Čikāgas latviešu draudzēm. Neapšaubāmi, ka tā ir mūsu nākotnes vīzija un iespēja.
3. Pirmie iespaidi par Ameriku.
Par pirmajiem iespaidiem tos jau vairs nevarētu nosaukt, jo esmu Amerikā bijis vairākas reizes, vismaz 6-7, arī Elizabete šeit ir otro reizi, tomēr tagad šie iespaidi ir savādāki, tādēļ, ka ieradāmies, lai paliktu te uz ilgāku laiku. Šoreiz Amerika mūs sagaidīja ar lielu svelmi: ap 90F, ierodoties Čikāgas lidostā, kā arī turpmākajās dienās. Pēc nogurdinošās ceļošanas mīļa sagaidīšana ar siltu zupu un citiem gardiem cienastiem kuplā draudzes locekļu pulciņā Sv. Pētera draudzes telpās visu nogurumu izkliedēja. Atkal mīļi un laipni cilvēki, gatavi palīdzēt visos jautājumos, atkal sirsnīga sagaidīšana un klāti galdi.
4. Kā jūs jau esiet paspējis iejusties Sv. Pētera draudzē?
Jau tad, kad kā kandidāts uz mācītāja vietu tikos ar Sv. Pētera draudzi marta vidū, kļuva skaidrs—šie cilvēki, šī draudze ir ĪSTĀ. Protams, ka savā kalpošanas pieredzē kopš 1997. gada, esmu kalpojis vairākās draudzēs, iepazinies ar cilvēkiem un atradis saskaņu, lai Tā Kunga darbs labi veiktos. Tomēr līdz šim nebiju piedzīvojis tādu absolūtu atklāsmi, ka tieši šī ir tā draudze, kurā Dievs mani ir aicinājis. Šķiet, ka arī draudze piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Tagad pēc pirmās šeit, draudzē, pavadītās nedēļas un pēc pirmā dievkalpojuma ar bērna kristībām, šī sajūta nav mani pametusi, kas apstiprina tās īstumu. Paļaujoties uz Dievu arī turpmāk un uzticoties Viņa vadībai, esmu pārliecināts, ka mūsu turpmākā kalpošana kopā ar Sv. Pētera draudzi nesīs labu augļus Čikāgas latviešu sabiedrībā.
Edija Banka-Demandta
Sveiciens
Mūsu Baznīcas Virsvaldes vārdā un arī personīgi no sirds sveicu LELBA, tās jauno redaktori un visus, kas pie jaunās LELBA mājas lapas palīdzējuši un palīdzēs!
Mateja evaņģēlija beigās Jēzus saviem mācekļiem dod uzdevumu “Eita un darait par mācekļiem visas tautas” un reizē arī apsolījumu “Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam”. [...]
Elmārs Ernsts Rozītis
